Pirms mēs iepazīstamies ar teoriju par veselības veicināšanu, ir jānoskaidro, kas ir veselība.
Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 1948. gadā pieņemtajai definīcijai veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai stāvoklis bez slimības vai fiziskiem trūkumiem. Indivīda veselību veido fiziskā, garīgā un sociālā veselība. Fiziskā veselība nozīmē orgānu sistēmu un visa ķermeņa netraucētu funkcionēšanu. Sociālā veselība izpaužas cilvēka spējā adaptēties sociālajā vidē; tā īstenojas saskarsmē un komunikācijā. To būtiski ietekmē vides sociālekonomiskā un sociālpsiholoģiskā situācija.
Ja mēs apskatam terminu veselības veicināšana tā vēsturiskajā un teorētiskajā aspektā, tad pirmā un vislabāk zināmā definīcija veselības veicināšanai ir datēta ar 1986.gadu, kad žurnālā American Juornal of Health Promotion tika nodrukāta sekojoša definīcija: zinātne un māksla, kas palīdz cilvēkiem mainīt savu dzīves veidu, lai sasniegtu optimālu veselību. Jāatzīmē gan, ka šī veselības veicināšanas definīcija tik atvasināta no 1974. gadā noformulētās Kanādas valdības definīcijas – veselības veicināšana informē, ietekmē un palīdz indivīdiem un organizācijām uzņemties lielāku atbildību un būt aktīvākiem jautājumos, kuri ietekmē viņu garīgo un fizisko veselību. Pasaules Veselības organizācija definē veselības veicināšanu kā dzīves resursu, kas dod iespēju cilvēkam dzīvot individuāli, sociāli un ekonomiski produktīvu dzīvi. Tas ir pozitīvs koncepts, kas uzsver sociālo un personisko resursu nozīmību (fiziskie, garīgie un dvēseliskie resursi).
Vienlaicīgi visas veselības veicināšana definīcijas uzsver daudzu citu faktoru nozīmi: miers pasaulē, adekvāti ekonomiskie resursi, pārtika, pajumte, tīrs dzeramais ūdens, ekosistēma, cilvēktiesības u.c. Tāpat tiek uzsvērts tas, ka veselības veicināšana mūsdienu sabiedrībā nav tikai veselības aprūpes sektora lielā rūpe un atbildība, bet gan aktīva un plaša starpnozaru sadarbība dažādos līmeņos.
Veselības veicināšanas procesā paaugstinās cilvēka spējas pozitīvi ietekmēt dažādus faktorus, kuri ietekmē veselību, tādējādi uzlabojot to. Veselības veicināšanas process iedrošina cilvēkus pašus rīkoties. Veselības veicināšana nenotiek cilvēkiem, bet gan to īsteno cilvēki paši gan individuāli, gan grupās. Veselības veicināšanas aktivitāšu mērķis ir attīstīt un nostiprināt indivīda zināšanas un iemaņas rīkoties un indivīdu grupu (arī sabiedrības kopumā) spējas uz kolektīvi rīcību, lai kontrolētu veselību ietekmējošos faktorus un panāktu pozitīvas izmaiņas.
Vēl nedaudz teorijas. Otavas harta nosaka, ka veselības veicināšana ir vairāku rīcības stratēģiju kopums: personīgo iemaņu attīstīšana, sabiedrības rīcības nostiprināšana, veselību veicinošas vides veidošana, veselības aprūpes pakalpojumu pārorientēšana uz veselības vecināšanas pakalpojumiem un pāri visam – veselību veicinoša valsts līmeņa starpnozaru politika.
Vēl nedaudz teorijas. Otavas harta nosaka, ka veselības veicināšana ir vairāku rīcības stratēģiju kopums: personīgo iemaņu attīstīšana, sabiedrības rīcības nostiprināšana, veselību veicinošas vides veidošana, veselības aprūpes pakalpojumu pārorientēšana uz veselības vecināšanas pakalpojumiem un pāri visam – veselību veicinoša valsts līmeņa starpnozaru politika.
Lai cilvēki varētu veikt mērķtiecīgas un efektīvas veselību veicinošas aktivitātes, ir nepieciešams atbilstošs zināšanu un kompetences līmenis, tāpēc veselības izglītība ir būtiska veselības veicināšanas sastāvdaļa. Tātad veselības veicināšana lielā mērā ir veselības izglītība. Nozīmīga ir tāda veselības izglītība, kura, attīstot izglītojamo dzīves/veselības prasmes, stiprina viņu spējas pieņemt veselīgu dzīvesveidu atbalstošus lēmumus un veicina vēlmi un prasmes iekļauties veselības veicināšanas aktivitātēs.
Mēs nepretendējam uz vienīgo un galīgo patiesību dažādos ar veselības veicināšanu saistītos jautājumos. Īpaši jau tāpēc, ka veselības veicināšana ir katra paša spēja pieņemt pareizos, tieši viņa veselību veicinošos lēmumus. Mēs centīsimies sniegt maksimāli daudz un dažādu informāciju, lai katrs tajā varētu atrast sev piemērotas zināšanas, kuras ļautu pieņemt uz tām balstītus tieši šai vietai un laikam atbilstošus lēmumus un lai šie lēmumi veicina spējas rīkoties un tālāk attīstīt tās iemaņas, kuras veicina veselību.
Avots:
http://www.healthpromotionjournal.com/publications/journal/editors_notes_pdfs/ajhp-23-02-editornotes.pdf
Minkler M. Health education, health promotion and the open society: an historical perspective. Health Educ Q 1989 Spring;16(1):17-30
Lalonde M. A new perspective on the health of Canadians. A working document. Ottawa: Government of Canada, 1974
http://www.healthpromotionjournal.com/publications/journal/editors_notes_pdfs/ajhp-23-02-editornotes.pdf
Minkler M. Health education, health promotion and the open society: an historical perspective. Health Educ Q 1989 Spring;16(1):17-30
Lalonde M. A new perspective on the health of Canadians. A working document. Ottawa: Government of Canada, 1974
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru