Kad nepietiek ar debrīfingu

Kad nepietiek ar debrīfingu

Speciālisti lēš, ka apmēram 80 – 90 % cilvēku dzīvē sastapušies ar lielākām vai mazākām psiholoģiskām traumām, tāpat ļoti daudz cilvēku ir trauksmaini, citus moka bezmiegs, daudziem ir kāds no neirotiskiem traucējumiem. Kā ar to tikt galā?

Citi izvēlas alkoholu, citi kreņķus “apēd” , citi metas vēl kādās atkarībās, citi dodas pie ārsta un lūdz izrakstīt trankvilizatorus. Psiholoģiskās traumas guvušie mēdz neapzināti atkal un atkal iekulties situācijās, kas atgādina traumējošo, un kāda viņu daļiņa tikpat neapzināti cer, ka pie kārtējā grābekļa blieziena pa pieri, atnāks sapratne, ka dzīvot labāk un netraumējoties.

Psihoterapijas džungļos ieejot

Ir, kas dodas pie psihoterapeitiem. Un psihoterapeitu Latvijā ir milzīgs pulks. Sertificētu, nesertificētu, mācītu un pusmācītu, efektīvus, bet Latvijā vēl mazzināmus un tāpēc neatzītus paņēmienus apguvušo. Lai būtu vēl jautrāk, ja google meklēsiet sertificētu psihoterapeitu sarakstu, tādi būs vismaz divi – Latvijas ārstu biedrības sertificētie un Latvijas psihoterapeitu biedrības sertificētie. Pirmie visus pārējos savulaik ir pat publiski dēvējuši par viltvāržiem un aicinājuši par viņiem ziņot Latvijas Ārstu biedrībai.

Latvijā ārsti psihoterapeiti pārsvarā praktizē vienu no senākajiem psihoterapijas virzieniem - psihodinamisko psihoterapiju. Savukārt otrajā – Latvijas psihoterapeitu biedrības reģistrā ir ne tikai psihodinamisko psihoterapiju, bet vēl arī daudzus citus psihoterapijas novirzienus praktizējošie. Kā lai tiek skaidrībā, kura psihoterapija būs efektīvākā un konkrētam cilvēkam piemērotākā?

Grāmatā un praksē

Mani interesē gan psiholoģija, gan psihoterapija, gan neirobioloģija, veselība un jo īpaši psihosomatika. Tāpēc nav brīnums, ka kādu laiku manā grāmatplauktā mīt grāmata  “Konsultēšanas un psihoterapijas teorija un prakse.” Nu tāda krietna ķieģeļa svarā ar 624 lapaspusēm.

Ik pa laikam šo fundamentālo grāmatu palasu. Tās otrajā daļā izlasāms par 13 psihoterapijas novirzieniem (reāli to ir vairāk). Teorija bez prakses ir sausa, tāpēc nolemju izmēģināt virzienu, ko visi slavē, kā vienu no senākajiem un fundamentālākajiem. “Tas, protams, būs ilgi, bet ļoti pamatīgi”, saka vieni, bet ir, kas nosmīn un atklāj, ka kādu laiku gājuši šajā terapijā, bet īstās atklāsmes par šo novirzienu nākušas, kad nomainīts psihoterapeits un terapijas novirziens.

Kam ticēt? Jāpamēģina pašai. Jo īpaši tāpēc, ka Ārstu biedrības sertificētie intensīvi pauž, ka ir teju vienīgie, kas strādā ar psihosomatiku, tas ir – ķermenisko (somatisko) slimību cēloņiem psihē. Jo kā teicis viens no Staļina laiku odioziem akadēmiķiem: “Visas slimības ir no nerviem, vienīgi sifiliss no prieka”.

Pārbaudīts uz savas ādas

Tā nu ar saviem psihosomatiskiem terapijas pieprasījumiem sāku iet terapijā pie vienas no Latvijas labākajām psihoterapeitēm. Pirmais posms ir anamnēzes ievākšana. Un tā nav tik ātra, kā pie daktera, kurš trešdaļu no 15 minūšu vizītes pagūst izprašņāt par būtiskākajiem pagātnes notikumiem, kas varējuši izraisīt slimību. Daudzos psihoterapijas novirzienos anamnēze ir 1 – 4 – 5 sesijas, kad klients stāsta savu vēsturi.

Es arī stāstu un nepacietībā degu sagaidīt, kad sāksies terapija. Kad beidzot pienācis terapijas laiks, sākotnēji esmu neizpratnē. Atkal stāstu un stāstu. Bet kad sāksies terapija? Esmu gatava strādāt ar savas dzīves ievainojumiem, ārstēt tos ar psihoterapijas metodēm, bet augstākais, ko sagaidu, ir psihoterapeites interpretācijas. Pie tam par jomām, ko esmu atzinusi par samērā sakārtotām sava dzīvē salīdzinot ar tām, kas sen prasās dziedējamas. No sērijas: “Vai nav tā, ka patiesībā esat izvēlējusies vardarbīgu vīru?” O, jā! Kā gan tas man varēja palikt nepamanīts! Jokoju, protams. Es vienkārši laikam esmu izspiedusi no apziņas zemapziņā tās daudzās reizes, kad esmu nozilināta, kad man ir izsisti zobi utt? Es vienkārši to nevēlos atzīt? Bulšits kaut kāds! Jo zinu – ja kāds man darīs pāri, ja sitīs, tad no manas puses bez kavēšanās var sākties darbības, kas var beigties varmākam ar exitus letalis.

Pacepos, pajautāju draudzenēm, vai tiešām man šajā tēmā nav kāds aklais plankums, pasmejamies un turpinu terapiju. Jo man ir interesanti – kad sāksies terapija, kas mani dziedēs. Tik interesanti, ka ieskatos mācību grāmatā par šo tēmu. Ak, jā. Psihoterapeite reizēm lieto klarifikāciju – dziļdomīgi atkārtojot kādu manu teikumu. Man tas izklausās diezgan mehāniski un mākslotu dziļdomību tajā ieliekot un liek man iekšēji iesmaidīt. Ok. No tā nemirst. Lai jau klarificē, ja tā metodē ir pieņemts.

Šķiet, ka esmu nonākusi līdz metodes ierobežojumiem – šī un daudzas citas psihoterapijas metodes par universālu dziedējošu procesu uzskata debrīfingu. Proti, ja klients ir izstāstījis un no zemapziņas pacēlis sāpīgu pārdzīvojumu, tad jau ar to tiek pieņemts, ka dziedināšana notiks automātiski.

Ja ir pamodināts atmiņās gulošais asinssuns, tad psihoterapeits savu darbu paveicis un klients var doties dzīvē. Un uzceltās traumatiskās situācijas? Šajā novirzienā tā jau ir cilvēka paša atbildība, kā viņš savāksies. Varbūt paies gadi, kuru laikā katru nedēļu ar apmaksu par psihoterapeita darbu, klients mēros ceļu pie sava psihoterapeita. “Ne ātrāk kā divos gados,” uz jautājumu par pirmajiem sagaidāmajiem rezultātiem man saka terapeite. “Ne ātrāk, kā četros gados,” uz šo jautājumu atbild cita novirziena psihoterapeite.

Debrīfings, kā augstākā psihoterapeitiskā palīdzība? Nopietni? Tas ir tāpat, kā ķirurgs uzšķērstu vēderu, parādītu, ka pie vainas bijis lūk tas aklās zarnas piedēkļa iekaisums un palaistu pacientu, lai pats tiek galā ar aklo zarnu, sāpēm, lai pats kaut kā organizē vēdera sašūšanu.

Tagad sāku saprast, kāpēc tik ļoti pateicīgi ir bijuši tie mani klienti, kas nākuši meklēt savus iekšējos resursus un izspēlēt kopingstratēģijas pēc psihoterapijas. Pietiekami ilgi mācos Ēriksoniku un bieži citēju Miltona Ēriksona teicienu: “Jums ir problēmas? Apsveicu! Tas nozīmē, ka jūsos pašos ir resurss, lai tās atrisinātu. Un es palīdzēšu to jums atrast.”

Bez resursa nepalaist

Ēriksonikas pieejās bez resursa no sesijas palaist tiek uzskatīts par neprofesionālu darbu. Tajā pat Ēriksona hipnozē vispirms topošie terapeiti tiek kārtīgi iemācīti strādāt ar resursu atrašanu. Un, tikai tad, kad tas pamatīgi apgūts, var ķerties pie problēmām.

Sāpīgās situācijas no zemapziņas tiek izvilktas vien transa laikā, strādāts ar tām, pievienojot resursus, attīstot veselīgas kopingstratēģijas un pēc tam sāpīgo problēmu ierokot atpakaļ zemapziņā. Tā, lai nesāp. Tā, lai cilvēks mēnesi nestaigā sagrauts un šokēts. Jo problēmas paslēpšanās zemapziņā ir dabas radīts mūsu psihes aizsargmehānisms. Tajā brīdī, kad cilvēks būs atradis pietiekami daudz resursu, lai atrisinātu sāpīgo problēmu, tā pati no sevis bez sāpēm varēs arī pacelties apziņā un tikt vienkārši atrisināta. Varbūt lielāku problēmu var ar resuursiem un risinājumiem barot vairākās sesijās, bet obligāti transa anestēzijā un pēc tam pielietojot amnēzijas formulas, lai sāpīgā problēma tiktu ierakta atpakaļ zemapziņā, kur viņa ir bijusi, līdz brīdim, kad tā būs kļuvusi maza nesāpīga un viegli atrisināma līdz galam.

Savukārt daudzās NLP tehnikas piedāvā ne tikai atrast un apzināt savus stipros resursus, bet arī izspēlēt dažādus situāciju risinājumus. Ļoti daudz ko ir iespējams strādāt “content free” stilā, kad terapeits pat nezina, ar kādu tieši problēmu cilvēks strādā. Šo pašu pieeju lieliski var izmantot Ēriksona koučingā – cilvēcīgākajā, precīzākajā un ekoloģiskākajā koučinga veidā, no dažādām koučinga skolām.

Resursu vai spērienu pa potīti?

Dažādiem psihoterapeitiskiem novirzieniem mēdz būt dažādas pieejas. Vieniem kā sasniegums ir precīzi trāpīt klientam sāpīgākajā punktā un pēc debrīfinga palaist sāpošu “lai iet un domā par savu dzīvi!”. Citiem ir svarīgi atrast resursus, lai cilvēks var būt stiprāks un spēj viegli, kā dejojot tikt galā ar dzīves problēmām un izaicinājumiem, vai tie būtu pagātnē, tagadnē vai nākotnē.

Tā kā iekšējo resursu meklētāju pieejas daudz mazāk apdraud klientus un nepietiekamas profesionalitātes dēļ lielākais kaitējums visticamāk būs vien nenodarītais labums, tad metodes ābeci (praktiķa līmeni) pasaulē māca plašākam cilvēku lokam. Varbūt tāpēc Latvijā ar ēriksoniku strādājošajiem sertificētu psihoterapeitu rindās iekļūt iespējams vien apgūstot arī kādu citu atzītāku psihoterapijas novirzienu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka metodes būtu neefektīvas. Gluži otrādi – tās spēj pat vienā reizē iedot to, ko ar citām metodēm sāpīgi čammājas gadiem.

Ja esat tikuši savā terapijā līdz sāpīgam debrīfingam un jums šajā brīdī šķiet, ka pietrūkst resursu, lai no krīzes izietu augstākā līmenī, nekā tajā iegājāt, esmu ar mieru jums palīdzēt atrast savus resursus.