Grāmatas konspekta autors - Anda
Maikla Holla un Boba Bodenhammera 1997. gadā izdotā grāmata „51 NLP metaprogrammas” ir uzskatāma par vienu no NLP pamatakmeņiem. Tajā pirmoreiz aprakstītā metaprogrammu klasifikācija ir plaši lietota un mācīta kursos, taču parasti aprobežojoties ar 10 metaprogrammām. Fakts, ka abos centros, kuros mācījos NLP, bija atšķirīgas apgūstamās metaprogrammas, rosināja mani papētīt, ko par to saka NLP klasiķi. Grāmata man nelika vilties.
Tikai otrā no trīs grāmatas sadaļām veltīta konkrētu metaprogrammu apskatam. Autori to iesaka apgūt ilgākā laikā posmā – veltot katrai metaprogrammai nedēļu vai vismaz dienu. Ne jau tāpēc, ka attiecīgajā sadaļā būtu daudz burtu, bet tāpēc, lai ieslēgtu savus uztveres filtrus, ikdienā ieraudzītu, atpazītu un trenētos saskarsmē ar cilvēkiem, apzinoties viņu konkrētās metaprogrammas.
Pirmā grāmatas sadaļa veltīta to principu izklāstam, kas ir pamatā dalījumam pēc metaprogrammām, bet trešā sadaļa – noderīgi materiāli praktiskam grāmatā sniegto zināšanu pielietojumam.
Arī pirmā sadaļa prasīja lielu teksta pārdomāšanu – tas nekādā ziņā nebija kā viegli norijams dāmu romāns, ko var „izraut” vienā vakarā. Maikla Holla un Boba Bodenhammera „51 NLP metaprogrammas” uzrakstītas viegli lasāmā, bet ļoti informatīvi ietilpīgā formā.
Lai gan grāmata uzrakstīta tikai 1997. gadā, tomēr cilvēku tipoloģijas un metaprogrammu jautājumi NLP bija aktuāli jau agrāk. Grāmatā apskatīta gan metaprogramuu dalījuma izveidošanās vēsture un saknes, gan praktiskas metodes metaprogrammu noteikšanā un izmantošanā. Vai sadalījums 51 metaprogrammā nav pārāk plašs un neērts, zinot, ka cilvēks savu uzmanību spēj vienlaikus fiksēt uz 7 + - 2 objektiem, parametriem? Grāmatas autori to lieliski atrisina, sadalot metaprogrammas piecās kategorijās – mentālajā, emocionālajā, gribas, komunikācijas un semantiski konceptuālajā.
Metaprogrammu klasifikācija neapzīmogo cilvēkus, bet skaidro, kā cilvēki funkcionē. Kāda metaprogramma cilvēkam nav negrozāms raksturlielums – dažādos kontekstos cilvēki spēj lietot dažādas metaprogrammas un tās var arī mainīties. Protams, vērts atcerēties, ka cilvēka metaprogrammas ir pēctecīgas, un dzīvē bieži vien būs sastopami cilvēki ar iesīkstējušām, sastingušām un neelastīgām metaprogrammām – veiklam metaprogrammu atšifrētājam šo cilvēku rīcība būs garlaicīgi iepriekš paredzama.
Šī grāmata vēl un vēl skaidro, ar ko ir kaitīga birku piekarināšana. Grāmatā par šo tēmu ir arī daudz atsauču uz slaveno čehu lingvistu grāfu Alfrēdu Kožibski. Viena no tām: „Kad jūs par kādu cilvēku sakiet „viņš ir...” un piekabiniet viņam vārdisku birku, jūs radāt neprāta iedīgli.” (1933./34.)
Šāda pieeja ir pretrunā līdz šim eksistējošajai gan filozofiskās, gan psiholoģiskās un psihiatriskās diagnostikas principiem. Cilvēki mainās un aug, cilvēki nav ievietojami šaurās un nepilnīgās klasifikācijas „kastītēs”, iepriekšpieņemtajai praksei oponē grāmatas autori. Tīri konceptuāli atteikšanās no statiskām „birkām” un „kastītēm” NLP pieejai dod milzu priekšrocību – pārliecību, ka katram cilvēkam iespējama izaugsme un metožu attīstību šī izaugsmes ceļa veicināšanai.
Pirmie mēģinājumi NLP klasificēt cilvēkus literatūrā parādījās 1979. gadā ar Bendlera un Grindera rakstu žurnālā Psychology Today „Cilvēki, kuri lasa cilvēkus”. Šī tēma organiski bijusi daudzu treniņsemināru sastāvdaļa. Tālāk savos rakstos to attīstījusi psihoterapeite, Ričarda Bendlera sieva Leslija Kamerūna Bendlere. Tēma jo sevišķi aktualizējās, kad viņa 1988. gadā rakstīja NLP mācību grāmatu.
Grāmatas pirmajā daļā konspektīvā un viegli uztveramā formā atkārtotas tās NLP pamatzināšanas, kuras būs svarīgas iztirzātās tēmas izpratnei – sensorie uztveres kanāli, reprezentatīvās sistēmas, „uptime” un „downtime” apziņas fokusēšanas stili, submodalitātes, loģiskas apziņas līmeņu piramīda pēc Beitsona, jēdzieni par stratēģijām un citi. Bez NLP pamatzināšanām 51 metarprogrammu izstrādē izmantotas kognitīvās psiholoģijas, geštaltpsiholoģijas, uztveres psiholoģijas un attīstības psiholoģijas zināšanas.
Aiz ievada seko pirmā sadaļa – „Apziņas paternu izpratne”. Metaprogramas ir uzvedības, uztveres, novērtēšanas, emociju, domāšanas stila paterni, „šķirotājs”, ko izmantojam, lai uztvertu, atlasītu, fiksētu un apstrādātu ienākošo informāciju. Tas nav par cilvēku, bet par veidu, kā cilvēks šķiro informāciju. Grāmatā uzskatāmības dēļ ir shēmas, kur cilvēks salīdzināts ar datoru.
Skaidrots ir arī par vadošajām metaprogrammām un cilvēka elastību mainīt vai dažādos kontekstos izmantot dažādas metaprogrammas. Arī par to, ka elastības trūkums bieži vien rada cilvēkiem adaptācijas problēmas mainīgajiem apstākļiem.
Cilvēki bieži reaģē nevis uz realitāti, bet savu realitātes uztveri, ko nosaka iepriekšējā pieredze un pieradums, tāpēc tā grūti pakļaujas izmaiņām. Šī iemesla dēļ pat situācijās „šeit un tagad” cilvēki neizvēlas pat acīmredzami labākos rīcības variantus. Tā ir sava „es” pseidostabilitātes sajūta, kas savas neveiksmes ļauj norakstīt uz savu „nemainīgo raksturu un temperamentu”. Cilvēkam piešūtās „birkas” un „identitāte” veido viņa mentālo karti, kas pasauli liek redzēt nepilnīgi vai pat sagrozīti. Nav brīnums, ka viņš kā pret neredzamu sienu vai kā ar melnām brillēm uz acīm palaiž garām iespējas un sāpīgi sasitas. Tajā mirklī, kad cilvēks notic, ka var iziet ārpus sev uzliktās „kastītes”, izmainās viss. Šķiet, ka visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.
Grāmatas autori uzsver – nav labu vai sliktu paternu. Nav labu vai sliktu metaprogrammu. Tikai katra savos apstākļos nesīs labāku rezultātu. Arī saprotot otra cilvēka paternus un metaprogrammas, mums būs iespēja labāk saprasties, „runāt vienā valodā”.
Metaprogrammas spēj pāriet metastāvoklī. Maikls Holls, balstoties uz Kožibska pirmās un otrās pakāpes abstrakcijām un Beitsona apmācības līmeņiem, un NLP koncepciju pārejai uz meta, aprakstīja šo modeli.
Šie metastāvokļi pāraug megastāvoklī un veido mūsu apziņas apvalkus, filtrus un funkcionē kā reāls psihiskais spēks. Cilvēks sajūt to kā stipru realitāti.
Metastāvoklis ir mentāli ķermenisks stāvoklis, kurš ietver sevī tādas domas, jūtas un fizioloģiskos procesus, kas iziet aiz pirmējā stāvokļa rāmjiem un ir radītas ar pirmējām domām un emocijām (bailēm, dusmām, simpātijām, antipātijām, mieru, saspringumu, prieku, skumjām).
Metastāvokli apraksta kā stāvokli, kurš attiecas uz stāvokli.
Piemēram, „bailes par manām dusmām”, „vainas sajūta par manu prieku”, „sajūsma par manām zināšanām” un tamlīdzīgi.
Maikls Holls (Hall 1995. – 1996.) detalizēti izstrādājis šo modeli, balstoties uz
1. Kožibska otrās un trešās pakāpes abstrakciju modeli (1933./34.) un
2. Beitsona apmācības līmeņiem (Bateson 1972. 1979.) un
3. NLP aprakstīto procesu pārejai pie meta.
Mēs spējam izsaukt metastāvokļus, pirmkārt, mūsu reflektējošās apziņas dēļ. Proti – mūsu apziņa spēj sevi atspoguļot vai apzināties.
Mirklī, kad tas notiek, apziņa atgriežas pie saviem pagātnes produktiem. Reflektējošās apziņas dēļ mēs spējam domāt par savu domāšanu, jūtam izjūtas par savām izjūtām un tamlīdzīgi.
Tieši refleksijas mehānisms mūs padara spējīgus veikt metasoļus uz augstākajiem loģiskās apziņas līmeņiem. Tad, kad mēs reflektējot pārejam uz šiem līmeņiem, šī pieredze kļūst pierasta un pārvēršas par mūsu aperceptīvajām atskaites sistēmām.
Piemērs: „Jūtos vainīgs
par bailēm
no personīgajām dusmām,
bezcerības sajūta
par iespēju izvairīties
no vainas
par bailēm
no personīgām dusmām.
Nākamais solis paredz šo metastruktūru pārvēršanos par apziņas apvalkiem, jo šie stāvokļi, tēlaini runājot, sāk aprīt mūsu pirmatnējos stāvokļus.
Šie apziņas apvalki filtrē
1. visu ienākošo informāciju un
2. rezultējošo informācijas uztveri/saprašanu.
Pēc tam, kad šie apziņas apvalki mūs ietver aizvien blīvākā slānī, tie izraisa aizvien lielāku visu procesu – iemācīšanās, atmiņas, uzvedības un komunikācijas atkarību no stāvokļa.
Galu galā tie pārvēršas par metastāvokļiem, kuros izrādās ietverti visi mūsu pārējie stāvokļi.
Pirmatnējais stāvoklis, kas ietverts lielāka metastāvokļa kontekstā. Savukārt, šis metastāvoklis vēl plašāka metastāvokļa kontekstā un tā galu galā pāraugot „megastāvoklī”. Megastāvoklis ir apziņas apvalks, kurš funkcionē jau kā reāls psihisks spēks, kas caurauž visas dzīves jomas.
Šis megastāvoklis jau tiek uztverts un izjusts no mums kā „realitāte”.
Lai labāk saprastu šo koncepciju, apskatīsim piemēru.
Jūs izvēlaties uzņemt sevī visus savus stāvokļus, pieņemot tos. Tad šis lielais apvalks sāk ietekmēt citus „es” stāvokļus – pozitīvās, negatīvās emocijas, kļūdainu rīcību. Tad atzīšana sāk funkcionēt kā pirmējais apziņas filtrs, arī pastāvīga rakstura īpašība, uzskatu sistēma, dispozicionālais orientēšanās pasaulē stils.
Piemērs – divi varianti – dusmas par bailēm, par savām bailēm vai arī cienu sevi par savu sevis atdzīšanu.
Tad, kad mēs savā apziņas struktūrā iebūvējam metastāvokli (apziņas apvalku), tad mums vairs nevajag censties pēc atzīšanas un novērtējumu no kāda cita. Tad atbalsts kļūst par neatņemamu mūsu apziņas daļu un funkcionēs vienkārši kā mūsu pasaules uztveres veids.
Mums vairs nevajadzēs censties pēc cieņas stāvokļa pret cilvēkiem, jo šis apziņas apvalks ietekmēs visas mūsu domas un emocijas. Tas kļūs par pašu lielāko apvalku jeb megastāvokli, kas caurauž visu mūsu dzīvi.
Apvalku identifikācija
Mēs, cilvēki, nepārtraukti radām savus metastāvokļus. Tomēr ne vienmēr ar atbalstu, atzīšanu, cieņu, savas vērtības apziņu un citiem resursiem. Ikdienā šajos procesos iesaistās arī naids, pārmetumi, bailes, dusmas, šausmas, skepticisms, pesimisms un tā joprojām.
Kā reflektējošas būtnes mēs pierodam pie domām un sajūtām par savām domām. Un tādējādi jau rīkojamies atbilstoši saviem izveidotajiem apziņas apvalkiem.
Mums jāizprot savas konstrukcijas un jānovērtē.
Tad mēs sapratīsim, kas pilnveidojams, modernizējams, pabeidzams vai izsviežams.
Piemērs: Mēģinot palīdzēt cilvēkam, kurš uz pasauli skatās caur pesimisma filtru, viņš visu uztvers pilnīgi savādāk nekā optimists.
Autori apraksta 51 metaprogrammas tipu un jautā, vai iespējams mainīt šīs metaprogramas.
Jā. Ir iespējams. Noteiktā domāšanas struktūra parāda vien to, kā to darījām līdz šim.
Veidi, kā cilvēki organizē savu apziņu ir dažādi. Tas izskaidro arī to, kāpēc dažkārt mēs dzīvojam stipri atšķirīgās pasaulēs, un kā līdz tam cilvēki nonāk. Bet tās var būt kā bākas.
Cilvēki konstruē savas pasaules un realitāti, kurā dzīvo.
Bet nav likumu, kas nosaka, kā mums jāstrukturē sava apziņa. Mēs varam izvēlēties dzīvot un radīt citā pasaulē!
Saprast citu cilvēku raksturu, akceptēt un izmantot veiksmīgā komunikācijā.
Ja mēs sevī atpazīstam dažādas metaprogrammas, mēs beidzam šokēties par citu cilvēku atšķirīgumu un cīnīties iekšēji sevī.
Mēs spējam pielāgoties un komunicēt iekšējo strīdu un nepieņemšanas vietā.
Kožibska metafora „karte nav teritorija” ļauj atdalīt divas realitātes, kurās dzīvojam – ārējo un iekšējo.
Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā pasaulē. Tāpēc mēs
1. atfiltrējam (ignorējam) simtiem tūkstošu impulsu,
2. apkopojam pēc sev raksturīgas sistēmas un
3. izkropļojam.
Tas notiek gan sensorā, gan lingvistiskā līmenī.
Mēs funkcionējam pēc sava pasaules modeļa. Mūsu mentālā karte par pasauli, mūsu pārliecībām un uztveri.
Mēs kontaktējamies nevis ar realitāti, bet filtrētu un apstrādātu realitātes produktu. Pirmā līmeņa realitāte atšķiras no otrā līmeņa realitātes vai mūsu subjektīvās uztveres.
Mēs dzīvojam un funkcionējam, izejot no šīs otrā līmeņa subjektīvās realitātes.
Mēs varam ieiet arī otra cilvēka subjektīvajā pasaules uztveres realitātē un šajā līmenī veiksmīgāk komunicēt.
Mēs dzīvojam neirosemantikas pasaulē. Patiesībā atšķirības vien ir neirosemantikas diktētas. Tā ir tikai mūsu iekšējā subjektivitāte. Strīdi, šaubas, neproduktīvi stāvokļi, sabojātas attiecības un pat kari starp nācijām rodas no tā, ka jaucam karti ar teritoriju.
Realitāte ir viena – atšķiras vien mūsu subjektīvā uztvere un informācijas organizēšanas veids.
Kad mēs mēģinām saprast citus, mēs parasti izmantojam savus personīgos uztveres filtrus. Un redzam tikai to, ko esam spējīgi redzēt – to, ko parasti saredzam sevī.
Ja mēs saprotam jau profesionālā līmenī dažādus cilvēka paternus, mēs esam spējīgi komunikācijā panākties viņiem pretim, negaidot, kad viņi apgūs mūsu paternus un „valodu”.
Savā klasiskajā darbā 1956. gadā Millers aprakstīja, ka vienlaikus mēs varam operēt ar 5 – 9 (7 + - 2) mainīgajiem. Kad mēs izejam ārpus tā, notiek mūsu apzinātās uzmanības pārslodze. Tas izskaidro, kāpēc informācijas strukturēšanas process tik viegli kļūst neapzināts. Tas notiek ar neapzinātu metapaternu. Alfabētu mēs pārzinām neapzinātā līmenī, burtus uz klaviatūras atceras pirksti.
Šajā grāmatā doti ieteikumi, kā lasīt un iegūt savā rīcībā dažādas metaprogrammas. Necentieties vienā reizē izlasīt daudzas. Katru reizi izlasiet vienu, ieraugiet to sevī, citos. Trenējieties, kamēr atpazīstat tās sevī un citos.
Metaprogrammu atklāšanai izmantojiet atvērtos jautājumus.
Metaprogrammas nosakiet cilvēkam mirkļos, kad viņš pilnībā asociēts.
Cilvēkiem var būt
1. dažāda metaprogrammu prioritāte un
2. dažādos kontekstos viņš var lietot dažādas metaprogrammas.
Uzdodiet sev jautājumu – kura metaprogramma šim cilvēkam ir visnozīmīgākā.
Pierakstiet metaprogrammu profilam piemērotās frāzes.
Ir metprogrammas, kas raksturīgas veselām nācijām, ir noteiktu slāņu metaprogramas. Fundamentālistiem, neatkarīgi no ticības, ir vienādas noteiktas metaprogrammmas.
Vairums metaprogrammu nav absolūti polāras – var runāt pat kontiniuma starpzonu. Ir metaprogrammas, kuras darbojas atkarīgi no emocionālā stāvokļa.
Atsakieties no moralizēšanas par metaprogrammām – tām nav ne mazākā sakara ar morāli. Nav nekā nepareiza vai slikta.
NLP metaprogrammas neizmanto arī kā birkas cilvēkiem
Var gaidīt pēctecību, bet ne pastāvību.
Lai gan metaprogrammas ir samērā stabilas, taču tās var radīt pseidosajūtu par rakstura un temperamenta nemainīgumu.
Jāņem vērā, ka ar laiku cilvēki mainās, pieaug, veidojas citi konteksti. Arī ierastās metaprogrammas var mainīties.
Piemēram, bērna ārējā reference pieaugot mainās uz iekšējo referenci.
Lloids (Lloyd, 1989) pētīja psihometriskos testus, Tie atšķīrās, ja cilvēkam lika iedomāties, ka viņš pilda tos 10, 18, šodien un 60 gados.
Mums jāatsakās cilvēkus ievietot konceptuālās ligzdiņās, bet mums būs vieglāk empātiski saprast savus partnerus šodien un tagad.
Uztveres filtri un metaprogrammas mēdz neredzamām saitēm cilvēkus noturēt ierastās vietās, gan veiksminieka virsotnē, gan neveiksminieka bedrē. Tomēr nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkiem mainīt ierastos uzvedības paternus, metaprogrammas un pasaules redzējumu, atgādina grāmatas autori.
Otrajā grāmatas nodaļā apskatītas konkrētas metaprogrammas – pāri vai lielāki komplekti.
Kognitīvi aperceptīvās jeb „Mentālās” metaprogrammas
1. Vienības izmērs Globālais/detalizētais
2. Saites tips Kopīgais/atšķirīgais (piekrišana/nepiekrišana, pievienošanās/atdalīšanās)
3. Reprezetatīvās sistēmas tips – VAKD (vizuālā/audiālā/kinestētiskā/audiāli-digitālā)
4. Informācijas ievākšanas stils – uptime/downtime
5. Epistemoloģiskais tips sensori/intuitīvisti
6. Perceptīvo kategoriju tips polārs/kontiniums
7. Scenāriskās domāšanas tips – optimisti/pesimisti
8. Perceptīvās noturības tips – noturīgi/nenoturīgi domu, ideju koncepti
9. Fokusēšanās tips traucējumnoturīgi/traucējumnenoturīgi
10. Filozofiskā ievirze kāpēc/kā, iemesli/risinājuma ceļi
11. Realitātes strukturēšanas tips Aristoteļa/nearistoteļa statisks/procesuāls
12. Iecienītākais komunikācijas kanāls
Digitāls/neverbāls (analogais)/ sabalansētais
„Emocionālās” metaprogrammas
1. Reakcijas uz stresu paterns – pasivitāte/agresija/pārliecinātība
2. Atskaites sistēma (reference) uz autoritātēm iekšējā reference/ārējā reference
3. Emocionālā stāvokļa tips – asociēts/disociēts
4. Somatiskās reakcijas tips – internā/refleksīvā/aktīvā
5. Pārliecinātība un ticamība – ticami izskatās/skan/sajūtas pareizi/ir jēga
6. Emocionālās virzības tips virzīts/difūzs
7. Emocionālā intensivitāte/piesātinājums mazums/pārpilnība
„Gribas” metaprogrammas
1. Motivācijas virzības tips – uz/no
2. Izvēle adaptācijā – iespējas/procedūras
3. Adaptācijas tips – spriedumi/uztvere, vadība/pielāgošanās
4. Modālie pamatojuma operatori – nepieciešamība/ iespējas pātaga/burkāns
5. Primārās intereses tips: cilvēki/vietas/objekti/darbība/informācija
6. Mērķtiecības - gaidu adaptācijas tips: perfekcionisms/optimizācija/skepticisms
7. Orientēšanās pērkot: cena/ērtums/kvalitāte/laiks
8. Atbildības tips: paaugstināta/pazemināta/sabalansēta
9. Uzticības pakāpe cilvēkiem: neuzticēšanās/uzticēšanās (paranoja/naivums)
Ārējās reakcijas metaprogrammas
1. Enerģijas atjaunošanas veids: ekstraverts/ambiverts/introverts
2. Sadarbība un vadība: neatkarīgs/komandas spēlētājs/vadītājs
3. Komunikatīvie uzstādījumi
4. Kopējā reakcija: kongruenta/nekongruenta/ sāncensība/sadarbība/ polaritāte/ metapozīcija
5. Somatiskās reakcijas tips: aktīvs/refleksīvs/abi
6. Priekšroka darbā: objekti/sistēmas/cilvēki/informācija
7. Salīdzināšanas veids: kvantitatīvais/kvalitatīvais
8. Zināšanu avots: modelēšana/konceptualizēšana/demonstrēšana/pieredze/autoritatīvs viedoklis
9. Pabeigtība/nepabeigtība
10. Sociālā prezentācija; Attiecībās ar sabiedrību nesamākslots, patiess, sirsnīgi, spontāni un naivi, pretstatā izsmalcinātiem, sociāli korektiem. Būt pašiem un dabīgiem, vai atstāt iespaidu
11. Hierarhiskās dominēšanas tips: vara/savienība/panākumi
Meta – metaprogrammas
1. Vērtības: emocionālās vajadzības, pārliecību sistēmas
2. Attieksme pret aizbildniecību: stipra griba/piekāpība
3. Pašvērtējums: zems/augsts
4. Pārliecinātība par sevi: zema/augsta
5. Sevis izjūta: domāšana/emocijas/griba/ķermenis/loma
6. Paša veseluma sajūta: konfliktējoša neatbilstība/harmoniska integrācija
7. Laika šķirošana: pagātne/tagadne/nākotne
8. Laika izjūta: laikā/cauri laikam
9. Pieeja laikam: gadījuma/secīga
10. Ego spēks: nepastāvīgs/pastāvīgs
11. Tikumiskās īpašības: vājš/stiprs superego.
12. Kauzatīvais tips: beziemesla/lineārs/daudzveidīgs/personificēts/ārējs/maģisks/ korelējoša iemeslu-seku saistība.
Trešajā sadaļā ir vērtīga informācija un tehnikas, kas atvieglo zināšanu par metaprogrammām pielietojumu dažādas jomās.
Grāmatas autori veltījuši nodaļu metaprorammu izpausmēm dažādos kontekstos un atkarību no konkrētā konteksta.
Doti arī dažādi paņēmieni, tehnikas, kā mainīt metaprogrammas. Arī to, kā saprast, kuras metaprogrammas jāmaina.
Zināšanas par metaprogrammām ļauj atrisināt joprojām aktuālo īstā cilvēka atrašana īstajam darbam.
Grāmatā dota arī vērtīga tehnika - algoritms, kā rīkoties, ja cilvēkam jāsaka kaut kas nepatīkams, jāiet uz konfrontāciju. Cienot cilvēku un rēķinoties ar viņa metaprogrammām, iespējams to izdarīt optimālāk.
Grāmatā doti praktiski padomi, kā izmantot metaprogrammas terapijā.
Praktiski un ērti izmatojama ir apjomīga tabula, kā lasīt un pielāgoties metaprogrammām.
Arī pielikumos ir daudz vērtīgas informācijas – gan NLP terminu vārdnīca, gan e-priming principa sīkāks skaidrojums, sīkāka metaprogrammu vēsture, acu pieejas signāli u.c.
Kopumā grāmata ir vērtīgs izziņas un darba instruments, kas noder gan NLP terapeitiem, gan personāla speciālistiem, gan katram, kas interesējas par savu personību un izaugsmi.
S
