Nu jau kādus gadus šad un tad aizdomājos par iniciācijas rituāliem, par to izteiktu skaidrību senākām ciltīm un visai izplūdušām iniciācijas rituālu pazīmēm mūsdienās. Un nav vietā augstprātībā raukt degunu par tiem tur civilizācijas labumus neizprotošajiem. Iniciācijas rituāli ir liela bagātība un stiprs atbalsts, ja tos pareizi izmanto. Tēlaini runājot mūsu dzīve sastāv no posmiem, kā tādas lēkšanas pa ledus gabaliem palu laikā upe. Lieliem ledus gabaliem. Un tu vari būt vai nu stabili uz viena ledus gabala vai uz otra, vai lēcienā pa vidu. Kad esi tajā lēcienā, tur ir daudz enerģijas, daudz neziņas un daudz iespēju. Kad esi uz kāda ledus gabala, tu vairs neesi ne lēcienā, ne uz iepriekšējā. Un svarīgi to saprast arī savā galvā. Vēl svarīgāk, to nostiprināt ar rituālu. (Mūsdienās ir ritualizēts šķiršanās process ar puisi - šampis, šokolādes torte un izraudāšanās spilvenā). Vienmēr ir bail lekt uz tā nākamā ledus gabala. Bet lecot skatīties atpakaļ un šaubīties, ir bīstami. Mūsdienu sabiedrībā ir ļoti daudz lecienā iestrēgušo, ir daudz bērna lomā palikušo, bet pieaugušā privilēģijas baudīt gribošo. Senatnē bija brīdis, kad puika skraidīja pa sētu vienā krekliņā, bez biksēm, jo neprata vēl prasīties. Tad nākamais solis un nākamais statuss - puika ar biksēm kājās. Tad nākamais statuss - kad māk rīkoties ar nazi, tad puikam uzdāvina nazi. Tad nākamais statuss - pieaugušā atbildība. Atbildība, ka vari dot dzīvību un vari arī to atņemt. Atbildība, ka vari pats par sevi parūpēties. Tur bija pārbaudījumi. Baisi tā dalībniekam, bet kā lēkšana pāri bailēm, kā rezultātā ticība sev. Un nākamais statuss - vīrs, ģimenes tēvs. Katram posmam savas iespējas un atbildības. "Es tā gribu!, Man tā ērtāk!" bieži vien nāk ar tādu neizdzīvotu divgadnieka pieskaņu. Jo katrs posms nāk ar savām iespējām un atbildību. Ar veco iespēju un atbildību atstāšanu pagātnei. Es nezinu, kādiem ir jābūt mūsdienu rituāliem, bet tiem jāpalīdz noslēgt esošie posmi ar visām emocijām, ķermeni utt. Piezemēties uz nākamās realitātes posma un nemeklēt gādīgās mammas vietā valsti, sievu, vīru. Nemocīties un neplēst sevi šaubās - lekt vai nelekt, kad esi jau lidojumā, vai varbūt atgriezties bērnībā un uztūcīt sev mugurā bērnības jaciņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru