Maikla Holla un Boba Bodenhammera 1997. gadā izdotā grāmatas „51 NLP metaprogrammas” konspekts

  Grāmatas konspekta autors - Anda

Maikla Holla un Boba Bodenhammera 1997. gadā izdotā grāmata „51 NLP metaprogrammas” ir uzskatāma par vienu no NLP pamatakmeņiem. Tajā pirmoreiz aprakstītā metaprogrammu klasifikācija ir plaši lietota un mācīta kursos, taču parasti aprobežojoties ar 10 metaprogrammām. Fakts, ka abos centros, kuros mācījos NLP, bija atšķirīgas apgūstamās metaprogrammas, rosināja mani papētīt, ko par to saka NLP klasiķi. Grāmata man nelika vilties.

Tikai otrā no trīs grāmatas sadaļām veltīta konkrētu metaprogrammu apskatam. Autori to iesaka apgūt ilgākā laikā posmā – veltot katrai metaprogrammai nedēļu vai vismaz dienu. Ne jau tāpēc, ka attiecīgajā sadaļā būtu daudz burtu, bet tāpēc, lai ieslēgtu savus uztveres filtrus, ikdienā ieraudzītu, atpazītu un trenētos saskarsmē ar cilvēkiem, apzinoties viņu konkrētās metaprogrammas.

Pirmā grāmatas sadaļa veltīta to principu izklāstam, kas ir pamatā dalījumam pēc metaprogrammām, bet trešā sadaļa – noderīgi materiāli praktiskam grāmatā sniegto zināšanu pielietojumam.

Arī pirmā sadaļa prasīja lielu teksta pārdomāšanu – tas nekādā ziņā nebija kā viegli norijams dāmu romāns, ko var „izraut” vienā vakarā. Maikla Holla un Boba Bodenhammera „51 NLP metaprogrammas” uzrakstītas viegli lasāmā, bet ļoti informatīvi ietilpīgā formā.

Lai gan grāmata uzrakstīta tikai 1997. gadā, tomēr cilvēku tipoloģijas un metaprogrammu jautājumi NLP bija aktuāli jau agrāk. Grāmatā apskatīta gan metaprogramuu dalījuma izveidošanās vēsture un saknes, gan praktiskas metodes metaprogrammu noteikšanā un izmantošanā. Vai sadalījums 51 metaprogrammā nav pārāk plašs un neērts, zinot, ka cilvēks savu uzmanību spēj vienlaikus fiksēt uz 7 + - 2 objektiem, parametriem? Grāmatas autori to lieliski atrisina, sadalot metaprogrammas piecās kategorijās – mentālajā, emocionālajā, gribas, komunikācijas un semantiski konceptuālajā.

Metaprogrammu klasifikācija neapzīmogo cilvēkus, bet skaidro, kā cilvēki funkcionē. Kāda metaprogramma cilvēkam nav negrozāms raksturlielums – dažādos kontekstos cilvēki spēj lietot dažādas metaprogrammas un tās var arī mainīties. Protams, vērts atcerēties, ka cilvēka metaprogrammas ir pēctecīgas, un dzīvē bieži vien būs sastopami cilvēki ar iesīkstējušām, sastingušām un neelastīgām metaprogrammām – veiklam metaprogrammu atšifrētājam šo cilvēku rīcība būs garlaicīgi iepriekš paredzama.

Šī grāmata vēl un vēl skaidro, ar ko ir kaitīga birku piekarināšana. Grāmatā par šo tēmu ir arī daudz atsauču uz slaveno čehu lingvistu grāfu Alfrēdu Kožibski. Viena no tām: „Kad jūs par kādu cilvēku sakiet „viņš ir...” un piekabiniet viņam vārdisku birku, jūs radāt neprāta iedīgli.” (1933./34.)

Šāda pieeja ir pretrunā līdz šim eksistējošajai gan filozofiskās, gan psiholoģiskās un psihiatriskās diagnostikas principiem. Cilvēki mainās un aug, cilvēki nav ievietojami šaurās un nepilnīgās klasifikācijas „kastītēs”, iepriekšpieņemtajai praksei oponē grāmatas autori. Tīri konceptuāli atteikšanās no statiskām „birkām” un „kastītēm” NLP pieejai dod milzu priekšrocību – pārliecību, ka katram cilvēkam iespējama izaugsme un metožu attīstību šī izaugsmes ceļa veicināšanai.

Pirmie mēģinājumi NLP klasificēt cilvēkus literatūrā parādījās 1979. gadā ar Bendlera un Grindera rakstu žurnālā Psychology Today „Cilvēki, kuri lasa cilvēkus”. Šī tēma organiski bijusi daudzu treniņsemināru sastāvdaļa. Tālāk savos rakstos to attīstījusi psihoterapeite, Ričarda Bendlera sieva Leslija Kamerūna Bendlere. Tēma jo sevišķi aktualizējās, kad viņa 1988. gadā rakstīja NLP mācību grāmatu.

Grāmatas pirmajā daļā konspektīvā un viegli uztveramā formā atkārtotas tās NLP pamatzināšanas, kuras būs svarīgas iztirzātās tēmas izpratnei – sensorie uztveres kanāli, reprezentatīvās sistēmas, „uptime” un „downtime” apziņas fokusēšanas stili, submodalitātes, loģiskas apziņas līmeņu piramīda pēc Beitsona, jēdzieni par stratēģijām un citi. Bez NLP pamatzināšanām 51 metarprogrammu izstrādē izmantotas kognitīvās psiholoģijas, geštaltpsiholoģijas, uztveres psiholoģijas un attīstības psiholoģijas zināšanas.

Aiz ievada seko pirmā sadaļa – „Apziņas paternu izpratne”. Metaprogramas ir uzvedības, uztveres, novērtēšanas, emociju, domāšanas stila paterni, „šķirotājs”, ko izmantojam, lai uztvertu, atlasītu, fiksētu un apstrādātu ienākošo informāciju. Tas nav par cilvēku, bet par veidu, kā cilvēks šķiro informāciju. Grāmatā uzskatāmības dēļ ir shēmas, kur cilvēks salīdzināts ar datoru.

Skaidrots ir arī par vadošajām metaprogrammām un cilvēka elastību mainīt vai dažādos kontekstos izmantot dažādas metaprogrammas. Arī par to, ka elastības trūkums bieži vien rada cilvēkiem adaptācijas problēmas mainīgajiem apstākļiem.

Cilvēki bieži reaģē nevis uz realitāti, bet savu realitātes uztveri, ko nosaka iepriekšējā pieredze un pieradums, tāpēc tā grūti pakļaujas izmaiņām. Šī iemesla dēļ pat situācijās „šeit un tagad” cilvēki neizvēlas pat acīmredzami labākos rīcības variantus. Tā ir sava „es” pseidostabilitātes sajūta, kas savas neveiksmes ļauj norakstīt uz savu „nemainīgo raksturu un temperamentu”. Cilvēkam piešūtās „birkas” un „identitāte” veido viņa mentālo karti, kas pasauli liek redzēt nepilnīgi vai pat sagrozīti. Nav brīnums, ka viņš kā pret neredzamu sienu vai kā ar melnām brillēm uz acīm palaiž garām iespējas un sāpīgi sasitas. Tajā mirklī, kad cilvēks notic, ka var iziet ārpus sev uzliktās „kastītes”, izmainās viss. Šķiet, ka visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.

Grāmatas autori uzsver – nav labu vai sliktu paternu. Nav labu vai sliktu metaprogrammu. Tikai katra savos apstākļos nesīs labāku rezultātu. Arī saprotot otra cilvēka paternus un metaprogrammas, mums būs iespēja labāk saprasties, „runāt vienā valodā”.

Metaprogrammas spēj pāriet metastāvoklī. Maikls Holls, balstoties uz Kožibska pirmās un otrās pakāpes abstrakcijām un Beitsona apmācības līmeņiem, un NLP koncepciju pārejai uz meta, aprakstīja šo modeli.

Šie metastāvokļi pāraug megastāvoklī un veido mūsu apziņas apvalkus, filtrus un funkcionē kā reāls psihiskais spēks. Cilvēks sajūt to kā stipru realitāti.

Metastāvoklis ir mentāli ķermenisks stāvoklis, kurš ietver sevī tādas domas, jūtas un fizioloģiskos procesus, kas iziet aiz pirmējā stāvokļa rāmjiem un ir radītas ar pirmējām domām un emocijām (bailēm, dusmām, simpātijām, antipātijām, mieru, saspringumu, prieku, skumjām).

Metastāvokli apraksta kā stāvokli, kurš attiecas uz stāvokli.

Piemēram, „bailes par manām dusmām”, „vainas sajūta par manu prieku”, „sajūsma par manām zināšanām” un tamlīdzīgi.

Maikls Holls (Hall 1995. – 1996.) detalizēti izstrādājis šo modeli, balstoties uz

1. Kožibska otrās un trešās pakāpes abstrakciju modeli (1933./34.) un

2. Beitsona apmācības līmeņiem (Bateson 1972. 1979.) un

3. NLP aprakstīto procesu pārejai pie meta.

Mēs spējam izsaukt metastāvokļus, pirmkārt, mūsu reflektējošās apziņas dēļ. Proti – mūsu apziņa spēj sevi atspoguļot vai apzināties.

Mirklī, kad tas notiek, apziņa atgriežas pie saviem pagātnes produktiem. Reflektējošās apziņas dēļ mēs spējam domāt par savu domāšanu, jūtam izjūtas par savām izjūtām un tamlīdzīgi.

Tieši refleksijas mehānisms mūs padara spējīgus veikt metasoļus uz augstākajiem loģiskās apziņas līmeņiem. Tad, kad mēs reflektējot pārejam uz šiem līmeņiem, šī pieredze kļūst pierasta un pārvēršas par mūsu aperceptīvajām atskaites sistēmām.

Piemērs: „Jūtos vainīgs

par bailēm

no personīgajām dusmām,

bezcerības sajūta

par iespēju izvairīties

no vainas

par bailēm

no personīgām dusmām.

Nākamais solis paredz šo metastruktūru pārvēršanos par apziņas apvalkiem, jo šie stāvokļi, tēlaini runājot, sāk aprīt mūsu pirmatnējos stāvokļus.

Šie apziņas apvalki filtrē

1. visu ienākošo informāciju un

2. rezultējošo informācijas uztveri/saprašanu.

Pēc tam, kad šie apziņas apvalki mūs ietver aizvien blīvākā slānī, tie izraisa aizvien lielāku visu procesu – iemācīšanās, atmiņas, uzvedības un komunikācijas atkarību no stāvokļa.

Galu galā tie pārvēršas par metastāvokļiem, kuros izrādās ietverti visi mūsu pārējie stāvokļi.

Pirmatnējais stāvoklis, kas ietverts lielāka metastāvokļa kontekstā. Savukārt, šis metastāvoklis vēl plašāka metastāvokļa kontekstā un tā galu galā pāraugot „megastāvoklī”. Megastāvoklis ir apziņas apvalks, kurš funkcionē jau kā reāls psihisks spēks, kas caurauž visas dzīves jomas.

Šis megastāvoklis jau tiek uztverts un izjusts no mums kā „realitāte”.

Lai labāk saprastu šo koncepciju, apskatīsim piemēru.

Jūs izvēlaties uzņemt sevī visus savus stāvokļus, pieņemot tos. Tad šis lielais apvalks sāk ietekmēt citus „es” stāvokļus – pozitīvās, negatīvās emocijas, kļūdainu rīcību. Tad atzīšana sāk funkcionēt kā pirmējais apziņas filtrs, arī pastāvīga rakstura īpašība, uzskatu sistēma, dispozicionālais orientēšanās pasaulē stils.

Piemērs – divi varianti – dusmas par bailēm, par savām bailēm vai arī cienu sevi par savu sevis atdzīšanu.

Tad, kad mēs savā apziņas struktūrā iebūvējam metastāvokli (apziņas apvalku), tad mums vairs nevajag censties pēc atzīšanas un novērtējumu no kāda cita. Tad atbalsts kļūst par neatņemamu mūsu apziņas daļu un funkcionēs vienkārši kā mūsu pasaules uztveres veids.

Mums vairs nevajadzēs censties pēc cieņas stāvokļa pret cilvēkiem, jo šis apziņas apvalks ietekmēs visas mūsu domas un emocijas. Tas kļūs par pašu lielāko apvalku jeb megastāvokli, kas caurauž visu mūsu dzīvi.

Apvalku identifikācija

Mēs, cilvēki, nepārtraukti radām savus metastāvokļus. Tomēr ne vienmēr ar atbalstu, atzīšanu, cieņu, savas vērtības apziņu un citiem resursiem. Ikdienā šajos procesos iesaistās arī naids, pārmetumi, bailes, dusmas, šausmas, skepticisms, pesimisms un tā joprojām.

Kā reflektējošas būtnes mēs pierodam pie domām un sajūtām par savām domām. Un tādējādi jau rīkojamies atbilstoši saviem izveidotajiem apziņas apvalkiem.

Mums jāizprot savas konstrukcijas un jānovērtē.

Tad mēs sapratīsim, kas pilnveidojams, modernizējams, pabeidzams vai izsviežams.

Piemērs: Mēģinot palīdzēt cilvēkam, kurš uz pasauli skatās caur pesimisma filtru, viņš visu uztvers pilnīgi savādāk nekā optimists.

Autori apraksta 51 metaprogrammas tipu un jautā, vai iespējams mainīt šīs metaprogramas.

Jā. Ir iespējams. Noteiktā domāšanas struktūra parāda vien to, kā to darījām līdz šim.

Veidi, kā cilvēki organizē savu apziņu ir dažādi. Tas izskaidro arī to, kāpēc dažkārt mēs dzīvojam stipri atšķirīgās pasaulēs, un kā līdz tam cilvēki nonāk. Bet tās var būt kā bākas.

Cilvēki konstruē savas pasaules un realitāti, kurā dzīvo.

Bet nav likumu, kas nosaka, kā mums jāstrukturē sava apziņa. Mēs varam izvēlēties dzīvot un radīt citā pasaulē!

Saprast citu cilvēku raksturu, akceptēt un izmantot veiksmīgā komunikācijā.

Ja mēs sevī atpazīstam dažādas metaprogrammas, mēs beidzam šokēties par citu cilvēku atšķirīgumu un cīnīties iekšēji sevī.

Mēs spējam pielāgoties un komunicēt iekšējo strīdu un nepieņemšanas vietā.

Kožibska metafora „karte nav teritorija” ļauj atdalīt divas realitātes, kurās dzīvojam – ārējo un iekšējo.

Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā pasaulē. Tāpēc mēs

1. atfiltrējam (ignorējam) simtiem tūkstošu impulsu,

2. apkopojam pēc sev raksturīgas sistēmas un

3. izkropļojam.

Tas notiek gan sensorā, gan lingvistiskā līmenī.

Mēs funkcionējam pēc sava pasaules modeļa. Mūsu mentālā karte par pasauli, mūsu pārliecībām un uztveri.

Mēs kontaktējamies nevis ar realitāti, bet filtrētu un apstrādātu realitātes produktu. Pirmā līmeņa realitāte atšķiras no otrā līmeņa realitātes vai mūsu subjektīvās uztveres.

Mēs dzīvojam un funkcionējam, izejot no šīs otrā līmeņa subjektīvās realitātes.

Mēs varam ieiet arī otra cilvēka subjektīvajā pasaules uztveres realitātē un šajā līmenī veiksmīgāk komunicēt.

Mēs dzīvojam neirosemantikas pasaulē. Patiesībā atšķirības vien ir neirosemantikas diktētas. Tā ir tikai mūsu iekšējā subjektivitāte. Strīdi, šaubas, neproduktīvi stāvokļi, sabojātas attiecības un pat kari starp nācijām rodas no tā, ka jaucam karti ar teritoriju.

Realitāte ir viena – atšķiras vien mūsu subjektīvā uztvere un informācijas organizēšanas veids.

Kad mēs mēģinām saprast citus, mēs parasti izmantojam savus personīgos uztveres filtrus. Un redzam tikai to, ko esam spējīgi redzēt – to, ko parasti saredzam sevī.

Ja mēs saprotam jau profesionālā līmenī dažādus cilvēka paternus, mēs esam spējīgi komunikācijā panākties viņiem pretim, negaidot, kad viņi apgūs mūsu paternus un „valodu”.

Savā klasiskajā darbā 1956. gadā Millers aprakstīja, ka vienlaikus mēs varam operēt ar 5 – 9 (7 + - 2) mainīgajiem. Kad mēs izejam ārpus tā, notiek mūsu apzinātās uzmanības pārslodze. Tas izskaidro, kāpēc informācijas strukturēšanas process tik viegli kļūst neapzināts. Tas notiek ar neapzinātu metapaternu. Alfabētu mēs pārzinām neapzinātā līmenī, burtus uz klaviatūras atceras pirksti.

Šajā grāmatā doti ieteikumi, kā lasīt un iegūt savā rīcībā dažādas metaprogrammas. Necentieties vienā reizē izlasīt daudzas. Katru reizi izlasiet vienu, ieraugiet to sevī, citos. Trenējieties, kamēr atpazīstat tās sevī un citos.

Metaprogrammu atklāšanai izmantojiet atvērtos jautājumus.

Metaprogrammas nosakiet cilvēkam mirkļos, kad viņš pilnībā asociēts.

Cilvēkiem var būt

1. dažāda metaprogrammu prioritāte un

2. dažādos kontekstos viņš var lietot dažādas metaprogrammas.

Uzdodiet sev jautājumu – kura metaprogramma šim cilvēkam ir visnozīmīgākā.

Pierakstiet metaprogrammu profilam piemērotās frāzes.

Ir metprogrammas, kas raksturīgas veselām nācijām, ir noteiktu slāņu metaprogramas. Fundamentālistiem, neatkarīgi no ticības, ir vienādas noteiktas metaprogrammmas.

Vairums metaprogrammu nav absolūti polāras – var runāt pat kontiniuma starpzonu. Ir metaprogrammas, kuras darbojas atkarīgi no emocionālā stāvokļa.

Atsakieties no moralizēšanas par metaprogrammām – tām nav ne mazākā sakara ar morāli. Nav nekā nepareiza vai slikta.

NLP metaprogrammas neizmanto arī kā birkas cilvēkiem

Var gaidīt pēctecību, bet ne pastāvību.

Lai gan metaprogrammas ir samērā stabilas, taču tās var radīt pseidosajūtu par rakstura un temperamenta nemainīgumu.

Jāņem vērā, ka ar laiku cilvēki mainās, pieaug, veidojas citi konteksti. Arī ierastās metaprogrammas var mainīties.

Piemēram, bērna ārējā reference pieaugot mainās uz iekšējo referenci.

Lloids (Lloyd, 1989) pētīja psihometriskos testus, Tie atšķīrās, ja cilvēkam lika iedomāties, ka viņš pilda tos 10, 18, šodien un 60 gados.

Mums jāatsakās cilvēkus ievietot konceptuālās ligzdiņās, bet mums būs vieglāk empātiski saprast savus partnerus šodien un tagad.

Uztveres filtri un metaprogrammas mēdz neredzamām saitēm cilvēkus noturēt ierastās vietās, gan veiksminieka virsotnē, gan neveiksminieka bedrē. Tomēr nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkiem mainīt ierastos uzvedības paternus, metaprogrammas un pasaules redzējumu, atgādina grāmatas autori.

Otrajā grāmatas nodaļā apskatītas konkrētas metaprogrammas – pāri vai lielāki komplekti.

Kognitīvi aperceptīvās jeb „Mentālās” metaprogrammas

1. Vienības izmērs Globālais/detalizētais

2. Saites tips Kopīgais/atšķirīgais (piekrišana/nepiekrišana, pievienošanās/atdalīšanās)

3. Reprezetatīvās sistēmas tips – VAKD (vizuālā/audiālā/kinestētiskā/audiāli-digitālā)

4. Informācijas ievākšanas stils – uptime/downtime

5. Epistemoloģiskais tips sensori/intuitīvisti

6. Perceptīvo kategoriju tips polārs/kontiniums

7. Scenāriskās domāšanas tips – optimisti/pesimisti

8. Perceptīvās noturības tips – noturīgi/nenoturīgi domu, ideju koncepti

9. Fokusēšanās tips traucējumnoturīgi/traucējumnenoturīgi

10. Filozofiskā ievirze kāpēc/kā, iemesli/risinājuma ceļi

11. Realitātes strukturēšanas tips Aristoteļa/nearistoteļa statisks/procesuāls

12. Iecienītākais komunikācijas kanāls

Digitāls/neverbāls (analogais)/ sabalansētais

„Emocionālās” metaprogrammas

1. Reakcijas uz stresu paterns – pasivitāte/agresija/pārliecinātība

2. Atskaites sistēma (reference)  uz autoritātēm iekšējā reference/ārējā reference

3. Emocionālā stāvokļa tips – asociēts/disociēts

4. Somatiskās reakcijas tips – internā/refleksīvā/aktīvā

5. Pārliecinātība un ticamība – ticami izskatās/skan/sajūtas pareizi/ir jēga

6. Emocionālās virzības tips virzīts/difūzs

7. Emocionālā intensivitāte/piesātinājums mazums/pārpilnība

„Gribas” metaprogrammas

1. Motivācijas virzības tips – uz/no

2. Izvēle adaptācijā – iespējas/procedūras

3. Adaptācijas tips – spriedumi/uztvere, vadība/pielāgošanās

4. Modālie pamatojuma operatori – nepieciešamība/ iespējas pātaga/burkāns

5. Primārās intereses tips: cilvēki/vietas/objekti/darbība/informācija

6. Mērķtiecības - gaidu adaptācijas tips: perfekcionisms/optimizācija/skepticisms

7. Orientēšanās pērkot: cena/ērtums/kvalitāte/laiks

8. Atbildības tips: paaugstināta/pazemināta/sabalansēta

9. Uzticības pakāpe cilvēkiem: neuzticēšanās/uzticēšanās (paranoja/naivums)

Ārējās reakcijas metaprogrammas

1. Enerģijas atjaunošanas veids: ekstraverts/ambiverts/introverts

2. Sadarbība un vadība: neatkarīgs/komandas spēlētājs/vadītājs

3. Komunikatīvie uzstādījumi

4. Kopējā reakcija: kongruenta/nekongruenta/ sāncensība/sadarbība/ polaritāte/ metapozīcija

5. Somatiskās reakcijas tips: aktīvs/refleksīvs/abi

6. Priekšroka darbā: objekti/sistēmas/cilvēki/informācija

7. Salīdzināšanas veids: kvantitatīvais/kvalitatīvais

8. Zināšanu avots: modelēšana/konceptualizēšana/demonstrēšana/pieredze/autoritatīvs viedoklis

9. Pabeigtība/nepabeigtība

10. Sociālā prezentācija; Attiecībās ar sabiedrību nesamākslots, patiess, sirsnīgi, spontāni un naivi, pretstatā izsmalcinātiem, sociāli korektiem. Būt pašiem un dabīgiem, vai atstāt iespaidu

11. Hierarhiskās dominēšanas tips: vara/savienība/panākumi

Meta – metaprogrammas

1. Vērtības: emocionālās vajadzības, pārliecību sistēmas

2. Attieksme pret aizbildniecību: stipra griba/piekāpība

3. Pašvērtējums: zems/augsts

4. Pārliecinātība par sevi: zema/augsta

5. Sevis izjūta: domāšana/emocijas/griba/ķermenis/loma

6. Paša veseluma sajūta: konfliktējoša neatbilstība/harmoniska integrācija

7. Laika šķirošana: pagātne/tagadne/nākotne

8. Laika izjūta: laikā/cauri laikam

9. Pieeja laikam: gadījuma/secīga

10. Ego spēks: nepastāvīgs/pastāvīgs

11. Tikumiskās īpašības: vājš/stiprs superego.

12. Kauzatīvais tips: beziemesla/lineārs/daudzveidīgs/personificēts/ārējs/maģisks/ korelējoša iemeslu-seku saistība.

Trešajā sadaļā ir vērtīga informācija un tehnikas, kas atvieglo zināšanu par metaprogrammām pielietojumu dažādas jomās.

Grāmatas autori veltījuši nodaļu metaprorammu izpausmēm dažādos kontekstos un atkarību no konkrētā konteksta.

 Doti arī dažādi paņēmieni, tehnikas, kā mainīt metaprogrammas. Arī to, kā saprast, kuras metaprogrammas jāmaina.

 Zināšanas par metaprogrammām ļauj atrisināt joprojām aktuālo īstā cilvēka atrašana īstajam darbam.

Grāmatā dota arī vērtīga tehnika - algoritms, kā rīkoties, ja cilvēkam jāsaka kaut kas nepatīkams, jāiet uz konfrontāciju. Cienot cilvēku un rēķinoties ar viņa metaprogrammām, iespējams to izdarīt optimālāk.

Grāmatā doti praktiski padomi, kā izmantot metaprogrammas terapijā.

Praktiski un ērti izmatojama ir apjomīga tabula, kā lasīt un pielāgoties metaprogrammām.

Arī pielikumos ir daudz vērtīgas informācijas – gan NLP terminu vārdnīca, gan e-priming principa sīkāks skaidrojums, sīkāka metaprogrammu vēsture, acu pieejas signāli u.c.

Kopumā grāmata ir vērtīgs izziņas un darba instruments, kas noder gan NLP terapeitiem, gan personāla speciālistiem, gan katram, kas interesējas par savu personību un izaugsmi.

 

S

Iniciācijas rituāli un mūsdienu pasaule

 Nu jau kādus gadus šad un tad aizdomājos par iniciācijas rituāliem, par to izteiktu skaidrību senākām ciltīm un visai izplūdušām iniciācijas rituālu pazīmēm mūsdienās. Un nav vietā augstprātībā raukt degunu par tiem tur civilizācijas labumus neizprotošajiem. Iniciācijas rituāli ir liela bagātība un stiprs atbalsts, ja tos pareizi izmanto. Tēlaini runājot mūsu dzīve sastāv no posmiem, kā tādas lēkšanas pa ledus gabaliem palu laikā upe. Lieliem ledus gabaliem. Un tu vari būt vai nu stabili uz viena ledus gabala vai uz otra, vai lēcienā pa vidu. Kad esi tajā lēcienā, tur ir daudz enerģijas, daudz neziņas un daudz iespēju. Kad esi uz kāda ledus gabala, tu vairs neesi ne lēcienā, ne uz iepriekšējā. Un svarīgi to saprast arī savā galvā. Vēl svarīgāk, to nostiprināt ar rituālu. (Mūsdienās ir ritualizēts šķiršanās process ar puisi - šampis, šokolādes torte un izraudāšanās spilvenā). Vienmēr ir bail lekt uz tā nākamā ledus gabala. Bet lecot skatīties atpakaļ un šaubīties, ir bīstami. Mūsdienu sabiedrībā ir ļoti daudz lecienā iestrēgušo, ir daudz bērna lomā palikušo, bet pieaugušā privilēģijas baudīt gribošo. Senatnē bija brīdis, kad puika skraidīja pa sētu vienā krekliņā, bez biksēm, jo neprata vēl prasīties. Tad nākamais solis un nākamais statuss - puika ar biksēm kājās. Tad nākamais statuss - kad māk rīkoties ar nazi, tad puikam uzdāvina nazi. Tad nākamais statuss - pieaugušā atbildība. Atbildība, ka vari dot dzīvību un vari arī to atņemt. Atbildība, ka vari pats par sevi parūpēties. Tur bija pārbaudījumi. Baisi tā dalībniekam, bet kā lēkšana pāri bailēm, kā rezultātā ticība sev. Un nākamais statuss - vīrs, ģimenes tēvs. Katram posmam savas iespējas un atbildības. "Es tā gribu!, Man tā ērtāk!" bieži vien nāk ar tādu neizdzīvotu divgadnieka pieskaņu. Jo katrs posms nāk ar savām iespējām un atbildību. Ar veco iespēju un atbildību atstāšanu pagātnei. Es nezinu, kādiem ir jābūt mūsdienu rituāliem, bet tiem jāpalīdz noslēgt esošie posmi ar visām emocijām, ķermeni utt. Piezemēties uz nākamās realitātes posma un nemeklēt gādīgās mammas vietā valsti, sievu, vīru. Nemocīties un neplēst sevi šaubās - lekt vai nelekt, kad esi jau lidojumā, vai varbūt atgriezties bērnībā un uztūcīt sev mugurā bērnības jaciņu.

Tantes tevī - lieliska Marijas Ābeltiņas uzstāšanās forumā Līdere

 https://www.facebook.com/forumslidere/videos/413071233187186

Noteikti noskaties, ja velk uz deresiju, noteikti noskaties, ja jūties sastrīidējusies ar sevi, noteikti noskaties, ja prokrastinē. Vērts noskatīties arī tad, ja ar tevi viss ir ok. Lieliska uzstāšanās!

Kad nepietiek ar debrīfingu

Kad nepietiek ar debrīfingu

Speciālisti lēš, ka apmēram 80 – 90 % cilvēku dzīvē sastapušies ar lielākām vai mazākām psiholoģiskām traumām, tāpat ļoti daudz cilvēku ir trauksmaini, citus moka bezmiegs, daudziem ir kāds no neirotiskiem traucējumiem. Kā ar to tikt galā?

Citi izvēlas alkoholu, citi kreņķus “apēd” , citi metas vēl kādās atkarībās, citi dodas pie ārsta un lūdz izrakstīt trankvilizatorus. Psiholoģiskās traumas guvušie mēdz neapzināti atkal un atkal iekulties situācijās, kas atgādina traumējošo, un kāda viņu daļiņa tikpat neapzināti cer, ka pie kārtējā grābekļa blieziena pa pieri, atnāks sapratne, ka dzīvot labāk un netraumējoties.

Psihoterapijas džungļos ieejot

Ir, kas dodas pie psihoterapeitiem. Un psihoterapeitu Latvijā ir milzīgs pulks. Sertificētu, nesertificētu, mācītu un pusmācītu, efektīvus, bet Latvijā vēl mazzināmus un tāpēc neatzītus paņēmienus apguvušo. Lai būtu vēl jautrāk, ja google meklēsiet sertificētu psihoterapeitu sarakstu, tādi būs vismaz divi – Latvijas ārstu biedrības sertificētie un Latvijas psihoterapeitu biedrības sertificētie. Pirmie visus pārējos savulaik ir pat publiski dēvējuši par viltvāržiem un aicinājuši par viņiem ziņot Latvijas Ārstu biedrībai.

Latvijā ārsti psihoterapeiti pārsvarā praktizē vienu no senākajiem psihoterapijas virzieniem - psihodinamisko psihoterapiju. Savukārt otrajā – Latvijas psihoterapeitu biedrības reģistrā ir ne tikai psihodinamisko psihoterapiju, bet vēl arī daudzus citus psihoterapijas novirzienus praktizējošie. Kā lai tiek skaidrībā, kura psihoterapija būs efektīvākā un konkrētam cilvēkam piemērotākā?

Grāmatā un praksē

Mani interesē gan psiholoģija, gan psihoterapija, gan neirobioloģija, veselība un jo īpaši psihosomatika. Tāpēc nav brīnums, ka kādu laiku manā grāmatplauktā mīt grāmata  “Konsultēšanas un psihoterapijas teorija un prakse.” Nu tāda krietna ķieģeļa svarā ar 624 lapaspusēm.

Ik pa laikam šo fundamentālo grāmatu palasu. Tās otrajā daļā izlasāms par 13 psihoterapijas novirzieniem (reāli to ir vairāk). Teorija bez prakses ir sausa, tāpēc nolemju izmēģināt virzienu, ko visi slavē, kā vienu no senākajiem un fundamentālākajiem. “Tas, protams, būs ilgi, bet ļoti pamatīgi”, saka vieni, bet ir, kas nosmīn un atklāj, ka kādu laiku gājuši šajā terapijā, bet īstās atklāsmes par šo novirzienu nākušas, kad nomainīts psihoterapeits un terapijas novirziens.

Kam ticēt? Jāpamēģina pašai. Jo īpaši tāpēc, ka Ārstu biedrības sertificētie intensīvi pauž, ka ir teju vienīgie, kas strādā ar psihosomatiku, tas ir – ķermenisko (somatisko) slimību cēloņiem psihē. Jo kā teicis viens no Staļina laiku odioziem akadēmiķiem: “Visas slimības ir no nerviem, vienīgi sifiliss no prieka”.

Pārbaudīts uz savas ādas

Tā nu ar saviem psihosomatiskiem terapijas pieprasījumiem sāku iet terapijā pie vienas no Latvijas labākajām psihoterapeitēm. Pirmais posms ir anamnēzes ievākšana. Un tā nav tik ātra, kā pie daktera, kurš trešdaļu no 15 minūšu vizītes pagūst izprašņāt par būtiskākajiem pagātnes notikumiem, kas varējuši izraisīt slimību. Daudzos psihoterapijas novirzienos anamnēze ir 1 – 4 – 5 sesijas, kad klients stāsta savu vēsturi.

Es arī stāstu un nepacietībā degu sagaidīt, kad sāksies terapija. Kad beidzot pienācis terapijas laiks, sākotnēji esmu neizpratnē. Atkal stāstu un stāstu. Bet kad sāksies terapija? Esmu gatava strādāt ar savas dzīves ievainojumiem, ārstēt tos ar psihoterapijas metodēm, bet augstākais, ko sagaidu, ir psihoterapeites interpretācijas. Pie tam par jomām, ko esmu atzinusi par samērā sakārtotām sava dzīvē salīdzinot ar tām, kas sen prasās dziedējamas. No sērijas: “Vai nav tā, ka patiesībā esat izvēlējusies vardarbīgu vīru?” O, jā! Kā gan tas man varēja palikt nepamanīts! Jokoju, protams. Es vienkārši laikam esmu izspiedusi no apziņas zemapziņā tās daudzās reizes, kad esmu nozilināta, kad man ir izsisti zobi utt? Es vienkārši to nevēlos atzīt? Bulšits kaut kāds! Jo zinu – ja kāds man darīs pāri, ja sitīs, tad no manas puses bez kavēšanās var sākties darbības, kas var beigties varmākam ar exitus letalis.

Pacepos, pajautāju draudzenēm, vai tiešām man šajā tēmā nav kāds aklais plankums, pasmejamies un turpinu terapiju. Jo man ir interesanti – kad sāksies terapija, kas mani dziedēs. Tik interesanti, ka ieskatos mācību grāmatā par šo tēmu. Ak, jā. Psihoterapeite reizēm lieto klarifikāciju – dziļdomīgi atkārtojot kādu manu teikumu. Man tas izklausās diezgan mehāniski un mākslotu dziļdomību tajā ieliekot un liek man iekšēji iesmaidīt. Ok. No tā nemirst. Lai jau klarificē, ja tā metodē ir pieņemts.

Šķiet, ka esmu nonākusi līdz metodes ierobežojumiem – šī un daudzas citas psihoterapijas metodes par universālu dziedējošu procesu uzskata debrīfingu. Proti, ja klients ir izstāstījis un no zemapziņas pacēlis sāpīgu pārdzīvojumu, tad jau ar to tiek pieņemts, ka dziedināšana notiks automātiski.

Ja ir pamodināts atmiņās gulošais asinssuns, tad psihoterapeits savu darbu paveicis un klients var doties dzīvē. Un uzceltās traumatiskās situācijas? Šajā novirzienā tā jau ir cilvēka paša atbildība, kā viņš savāksies. Varbūt paies gadi, kuru laikā katru nedēļu ar apmaksu par psihoterapeita darbu, klients mēros ceļu pie sava psihoterapeita. “Ne ātrāk kā divos gados,” uz jautājumu par pirmajiem sagaidāmajiem rezultātiem man saka terapeite. “Ne ātrāk, kā četros gados,” uz šo jautājumu atbild cita novirziena psihoterapeite.

Debrīfings, kā augstākā psihoterapeitiskā palīdzība? Nopietni? Tas ir tāpat, kā ķirurgs uzšķērstu vēderu, parādītu, ka pie vainas bijis lūk tas aklās zarnas piedēkļa iekaisums un palaistu pacientu, lai pats tiek galā ar aklo zarnu, sāpēm, lai pats kaut kā organizē vēdera sašūšanu.

Tagad sāku saprast, kāpēc tik ļoti pateicīgi ir bijuši tie mani klienti, kas nākuši meklēt savus iekšējos resursus un izspēlēt kopingstratēģijas pēc psihoterapijas. Pietiekami ilgi mācos Ēriksoniku un bieži citēju Miltona Ēriksona teicienu: “Jums ir problēmas? Apsveicu! Tas nozīmē, ka jūsos pašos ir resurss, lai tās atrisinātu. Un es palīdzēšu to jums atrast.”

Bez resursa nepalaist

Ēriksonikas pieejās bez resursa no sesijas palaist tiek uzskatīts par neprofesionālu darbu. Tajā pat Ēriksona hipnozē vispirms topošie terapeiti tiek kārtīgi iemācīti strādāt ar resursu atrašanu. Un, tikai tad, kad tas pamatīgi apgūts, var ķerties pie problēmām.

Sāpīgās situācijas no zemapziņas tiek izvilktas vien transa laikā, strādāts ar tām, pievienojot resursus, attīstot veselīgas kopingstratēģijas un pēc tam sāpīgo problēmu ierokot atpakaļ zemapziņā. Tā, lai nesāp. Tā, lai cilvēks mēnesi nestaigā sagrauts un šokēts. Jo problēmas paslēpšanās zemapziņā ir dabas radīts mūsu psihes aizsargmehānisms. Tajā brīdī, kad cilvēks būs atradis pietiekami daudz resursu, lai atrisinātu sāpīgo problēmu, tā pati no sevis bez sāpēm varēs arī pacelties apziņā un tikt vienkārši atrisināta. Varbūt lielāku problēmu var ar resuursiem un risinājumiem barot vairākās sesijās, bet obligāti transa anestēzijā un pēc tam pielietojot amnēzijas formulas, lai sāpīgā problēma tiktu ierakta atpakaļ zemapziņā, kur viņa ir bijusi, līdz brīdim, kad tā būs kļuvusi maza nesāpīga un viegli atrisināma līdz galam.

Savukārt daudzās NLP tehnikas piedāvā ne tikai atrast un apzināt savus stipros resursus, bet arī izspēlēt dažādus situāciju risinājumus. Ļoti daudz ko ir iespējams strādāt “content free” stilā, kad terapeits pat nezina, ar kādu tieši problēmu cilvēks strādā. Šo pašu pieeju lieliski var izmantot Ēriksona koučingā – cilvēcīgākajā, precīzākajā un ekoloģiskākajā koučinga veidā, no dažādām koučinga skolām.

Resursu vai spērienu pa potīti?

Dažādiem psihoterapeitiskiem novirzieniem mēdz būt dažādas pieejas. Vieniem kā sasniegums ir precīzi trāpīt klientam sāpīgākajā punktā un pēc debrīfinga palaist sāpošu “lai iet un domā par savu dzīvi!”. Citiem ir svarīgi atrast resursus, lai cilvēks var būt stiprāks un spēj viegli, kā dejojot tikt galā ar dzīves problēmām un izaicinājumiem, vai tie būtu pagātnē, tagadnē vai nākotnē.

Tā kā iekšējo resursu meklētāju pieejas daudz mazāk apdraud klientus un nepietiekamas profesionalitātes dēļ lielākais kaitējums visticamāk būs vien nenodarītais labums, tad metodes ābeci (praktiķa līmeni) pasaulē māca plašākam cilvēku lokam. Varbūt tāpēc Latvijā ar ēriksoniku strādājošajiem sertificētu psihoterapeitu rindās iekļūt iespējams vien apgūstot arī kādu citu atzītāku psihoterapijas novirzienu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka metodes būtu neefektīvas. Gluži otrādi – tās spēj pat vienā reizē iedot to, ko ar citām metodēm sāpīgi čammājas gadiem.

Ja esat tikuši savā terapijā līdz sāpīgam debrīfingam un jums šajā brīdī šķiet, ka pietrūkst resursu, lai no krīzes izietu augstākā līmenī, nekā tajā iegājāt, esmu ar mieru jums palīdzēt atrast savus resursus.

Vai uzticētos?

Vai uzticētos dakterim, kuram būtu “aizbraucis jumts”? Kaut arī viņš lietotu ārkārtīgi daudz gudru vārdu, bet jūs saprastu, ka tas ir galīgi neadekvāti un viss ir pilnīgā putrā? Vai uzticētu ārstēt savu vīrusu hepatītu, ja dakteris teiktu – vīrusu kā tādu nemaz nav? Vai uzticētos dakterim, kas ar milzu pārliecību mēģinātu ārstēt pēc savas sistēmas, lai gan pacientiem kļūtu sliktāk? Vai uzticētu sevi ārstēt dakterim, kas ir tiesāts par ļaunuma nodarīšanu ar savu “ārstēšanu”? Vai uzticētu sevi ārstēt dakterim, kam maniakāli mirdz acis un kurš turpina malt savu pašizdomāto teoriju par spīti loģiskiem un zinātniskiem pretargumentiem? Vai jūs uzticētu sevi ārstēt dakterim, kurš stāsta visai sarežģītu, maz ticamu un brīžam neloģisku stāstu par to, kā viņu vajā augsti stāvošas slepenas biedrības? Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar to, ka dakteris atrunājis no pārbaudītām metodēm vēža ārstēšanai, kā rezultātā viņa pacienti miruši ātrāk un vairāk mokoties, lai gan vairums pacientu ar to pašu diagnozi, kas atklāti tajā pat stadijā, izveseļojas?

Vajāts, neatzīts, lieto tik daudz gudru vārdu, ka jūs jau pēc pirmā teikuma atslēdzaties – vai tas ir pietiekami, lai izvēlētos šo ārstu?

Tomēr brīnumainā kārtā netrūkst pacientu ne šim ārstam, ne viņa sekotājiem, ne dažādām mācībām un skolām, kas izmanto daktera Hammera atstāto mantojumu.(New German medicine Dr. Hammer)

Kāpēc?

Ja gadījumā jums ir atklāts HIV, tad Hammera sekotāji teiks – nieki, vīrusu taču kā tādu nav! Jums tikai jāsaprot savs iekšējais konflikts. Protams, jums kādu brīdi kļūs sliktāk, bet, galvenais ir ļaut šim konfliktam atrisināties. Ak, jā, nebaidieties, ka aplipināsiet ar šo slimību savu mīļoto – prezervatīvus nelietojiet, nekādi citādi no citu inficēšanās nesargājaties – vīrusu taču nav!

Jums ir atklāts vēzis pirmajā stadijā un jūs baidāties no ķirurģiskas audzēja izņemšanas? Nieki, mēs jums palīdzēsim atteikties no šīs operācijas.

Jums vēzis jau ir otrajā stadijā? Nieki, tas ir tikai iekšējais konflikts. Tūlīt atnāks tuberkulozes izraisītājas mikobaktērijas un Ņamm! gardu muti apēdīs vēzi.

Jums ir vēzis un kāds no tiem, kam ir ātra slimības gaita un oficiāla medicīna diemžēl nevar visiem garantēt pilnīgu atlabšanu? Nieki, nevajag nekādu oficiālo medicīnu, jāpastrādā tikai pie iekšējiem konfliktiem un tūlīt būs klāt mikobaktērijas, kas apēdīs vēzi.

Nesatricināma pārliecība pret onkologu piesardzību.

Jūsu bērns piedzimis ar mukoviscidozi – iedzimtu slimību, kurai raksturīga gļotu sabiezēšana, plaušu pakāpeniska aizvēršanās un ar kuru bez mūsdienu ārstēšanas iespējām kādreiz bērni mira nesasnieguši viena gada vecumu? Nieki! Nelietojiet ārsta noteiktas zāles, jāpastrādā vien pie iekšējā konflikta un nākamās gēnu analīzes parādīs, ka gēni ir mainījušies.

Jūsu bērnam ir Dauna sindroms – ģenētiska slimība, kad visās šūnās ir hromosomu komplekta defekts – nevis divas, bet trīs 21 hromosomas? Nieki! Strādājot pie psiholoģiskā konflikta viss atrisinās, bet viss, ko zinātnieki izpētījuši par šim hromosomām ir pilnīgās muļķības. Apmēram tā runā Hammera mācības piekritēji.

Nu kā lai netic tādiem speciālistiem?

Katram pēc savas ticības, tikai nesakiet, ka nebrīdināju.

Šodien pabeidzu lielu darbu, iedziļinājos pirmavotā – izlasīju daktera Hammera grāmatu*. Tā kā esmu bioloģe, daudzus gadus rakstu par medicīnu un esmu medicīnas izdevuma redaktore, es saprotu daktera lietoto gudro terminoloģiju. Un saprotu mūsdienu medicīnas metožu pierādījumu bāzi, saprotu, kādam vajadzētu būt zinātniskam darbam. Daktera Hammera veikums ir murgu murgs. Labākās pērles lasot viņa grāmatu izrakstīju atsevišķā dokumentā ar domu, ka kādā rakstā apstāstīšu, kāpēc tā nevar būt. Bet, ja tur būtu tikai dažas apšaubāmas lietas, bet ja tur būtu tikai dažas kapitālas kļūdas, ja būtu kaut vai tikai piecas! Tur ir murgu murgu pilis, kur uz pilnīgi no zila gaisa parautam, nekur nepamatotām un nepareizām teorijas “pamatpatiesībām”, tiek uzcelti nākamie teorijas stāvi, kas ir murgu atvasinājumi.

Tomēr grāmatā ir viena laba un izmantojama lieta – traumējošā notikuma trīskāršā daba. Diemžēl pārējais ir 50 murgu nokrāsas.

* Научная карта Германской Новой Медицины Доктор медицины, магистр теологии, Райк Гир Хаммер

Взаимосвязь между тремя эмбриональными зародышевыми слоями и Важными специальными биологическими программами (СБП) на трех уровнях: ПСИХИКИ, МОЗГА и ОРГАНА, основанных на Пяти биологических законах Новой Немецкой Медицины

Mazs veselības stādiņš

Mazs veselības stādiņš

Kā būtu, ja tev uzdāvinātu veselības stādiņu? Vēl mazmazītiņu, bet jau ar skaistu pirmo ziedu. Tādu, kas tieši individuāli tavai veselībai nāktu par labu? Jo lielāks tas augtu, jo skaistāk ziedētu un jo lielāku ietekmi uz tavu labsajūtu atstātu un palīdzētu tikt pāri dažādām dzīves turbulences zonām?

Cilvēki ir tik dažādi. Vieni sesijās noslēgumā ir sajūsmā. Tomēr aizmirst, ka atrasto ļoti individuālo un unikālo resursu ir jākopj katru dienu vismaz 21, bet vēlams 40 dienas. Ir arī 72 stundu likums – pacēlums pēc paveiktā terapijas darba saglabājas šīs 72 stundas un to laikā noteikti jāsper pirmie soļi mērķa virzienā. Šajā gadījumā vismaz jākopj un jāpraktizē atrastais resurss. Tad tas jau paaugas un ar katru dienu kļūst spēcīgāks. Bet, ja šajās 72 stundās aizmirstas jauno stādiņu “aplaistīt”, tad ikdienas darbos tas aizmirstas. Ja šis veselības stādiņš tomēr cilvēkam ir nepieciešams, tad nākamajā tikšanās reizē var saprast, kā tieši šis cilvēks tieši savā reālajā dzīves ritmā var iekļaut rūpes par veselības stādiņu un sākt vēlreiz.  Varbūt savā plānotājā vai viedtelefonā ir jāieraksta atgādinājums, vai vēl kādā veidā  jāsagādā sev pašatbalsts savam uzsāktajam ceļam. Varbūt noder tā sauktas terapeitiskais rāmis, kad reizi nedēļā noteiktā laikā, vietā un citos apstākļos ir tikšanās ar terapeitu un atbalsts. Bet, ja pagaidām šis mērķis nav aktuāls pašam cilvēkam, tas arī ir normāli.

Ir cilvēki, kuri šķiet, ka zemapziņā ir ilgi un ļoti gaidījuši šo jauno resursu, un pat bez liekiem atgādinājumiem viņi automātiski rūpējas, lai jaunās reaģēšanas stratēģijas iesakņotos.

Man katru reizi ir milzīgs prieks, kad cilvēki sesijā atrasto resursu ir izaudzējuši gan līdz krāšņi ziedošam kokam, gan arī līdz vērtīgiem augļiem.  Es zinu, ka varu iedot šo resursa stādiņu. Vai tev to vajag? Vai esi gatavs to kopt un pieredzēt gan brīnumainu ziedēšanu, gan dāsnus augļus savā dzīvē?

Psihosomatikas randiņi ceturtdienās turpinās. Tikšanās vieta no pulksten 18.00 pie Blaumaņa pieminekļa Kanālmalas apstādījumos. Dienaskārtība brīva – vai nu dalos zināšanās par PSY2.0 metodi, vai nu demonstrēju to, vai piedāvāju vingrinājumus, vai vienkārši runājamies un diskutējam par un ap tēmu.

Vēzis: bailes, lepnība un neatgriezeniskie punkti

Vēzis: bailes, lepnība un neatgriezeniskie punkti

Vai vēzi var ārstēt ar PSY2.0? Kā komplementāra un palīdzoša metode tā var būt efektīva un lielā mērā, lai ar skaidru skatienu novērtētu oficiālās un eksperimentālās medicīnas piedāvātās iespējas. Ir skaidri jāsaprot slimības attīstības neatgriezeniskie punkti un kā vadoties pēc šīm robežām būtu jāizmainās ārstēšanas stratēģijai.

Ar ko vēža šūnas un vēža audi atšķiras no normālajiem? Ar lepnību un nāves nepieņemšanu. Proti, absolūti lielākā daļa organisma šūnu ir gatavas mirt, lai visam organismam ir labāk. Kā kādā vietā savairojas šūnu par daudz, daļa pārtrauc augt, bet daļai ieslēdzas apoptozes jeb programmētās šūnu nāves mehānisms un liekās šūnas atmirst. Organismā ir arī pretējs process – audu proliferācija – šūnas aug un attīstās, pārveidojas. Ja pēc iekaisuma vai traumas ir jāatjaunojas kādai ķermeņa daļai, proliferācija ir vietā. Bet, ja proliferācija tiek pārlieku veicināta, līdz vēzim paliek mazs solītis. Tieši šūnu spēja pareizi “dzirdēt” vienai otru un sadarboties nodrošina veiksmīgu organisma darbību un veselību. Arī aizsargāšanos no slimībām un citiem ienaidniekiem.

Spēja dzirdēt var glābt

PSY2.0 pieejā ir stāsts par speciālām bioloģiskām programmām. Pieņemu, ka dakteris Hamers, kad uzrakstīja savu teoriju kaut kādu iemeslu dēļ nebija “dzirdējis”, par jaunākajiem pētījumiem. Un viens no iemesliem – viņš tos vienkārši nepaguva piedzīvot. Vismaz trīs no tiem atklāj izdzīvošanas stratēģiju pamatvalodu un pamatjēgu onkoloģijas gadījumos.

Britu paleontologs Nikolass Baterfīlds uzskata, ka daudzšūnu organismi radās pirms 800 miljoniem gadu, kad radās pirmie nopietnākie vienšūnas plēsēji, citi vienšūņi iespēju izdzīvot atrada šūnu sadarbībā, spējā ”dzirdēt” vienai otras ķīmiskos signālus. Savukārt amerikāņu bioloģe Nikola Kinga pētot un salīdzinot vienšūnas organismu apkakles vicaiņu gēnus un salīdzinot tos ar daudzšūnu organismu atbilstošiem gēniem, atradusi interesantas sakarības, kas ļauj labāk saprast, kā un kāpēc attīstījusies šūnu sadarbība daudzšūnu organismos, kā izvairīties no slimībām, kas apdraud pārējo šūnu kopumu – organismu. Šī saziņa evolūcijas laikā ir attīstījusies un mūsu organismā ļauj harmoniski sadarboties teju 37 triljoniem šūnu.

Taču vairāki zinātnieki saka, ka reizi pa reizei mūsu šūnas vai šūnu grupas spēj atkrist atpakaļ vienšūņu stadijā. Tā 2017. gadā austrāliešu zinātnieki biologa Deivida Gūda vadībā pētīja, kā vairāku gēnu aktivitāte vēža šūnās atšķiras no normas. Interesantā kārtā vēža šūnās neparasti aktīvi bija tieši tie gēni, kas vismazāk bija izmainījušies kopš mūsu vienšūnas priekšteča. Savukārt tie gēni, kas evolucionējuši vēlāk, vēža šūnās ir neaktīvi. Zinātnieki secināja, ka vēzis attīstās, kad mutācijas izmaina gēnus, kas nodrošina šūnu savstarpējās koordinēšanās spēju un aktivizē mehānismus, kas svarīgi vienšūnas organismiem. Līdz ar to vēža šūnas, ar aktivizētiem vienšūņa gēniem uzvedas kā parazīti, nerēķinoties ar pārējā organisma vajadzībām.

Organisma pašsakārtošanās mehānismi

Mūsu organisms ir triljoniem liela šūnu kopa, kuras dalās un mirst pēc noteiktas shēmas. Ar apbrīnojamu regularitāti šajā milzu saimniecībā rodas šūnas ar izmainītu ģenētisko programmu un potenciālu pārtapt par vēzi. Un ar gandrīz tikpat lielu regularitāti organisms attīra sevi no šīm šūnām. Ar to nodarbojas imūnsistēma. Super! Tātad, jo veselīgāka mūsu imūnsistēma, jo labāk tā tiks galā ar potenciālām vēža šūnām? Jā un nē. Tad, kad tikai vienai atsevišķai šūnai sācis izpausties lepnības gars un tā sapņo par pārējā organisma netraucētu strauju vairošanos un nemirstību, tad imunitāte ar to tiek galā. Harmoniska dzīve, mierīgi nervi un PSY2.0 tehnikas šim procesam palīdz. Bet diemžēl ne 100%, jo vēža šūnām mēdz būt viltīgas mutācijas, kas padara tās imūnsistēmai nemanāmas. Pēdējos gados aizvien pieejamākas ne tikai zinātniskajās laboratorijās ir metodes, kas nosaka konkrētā vēža mutāciju. Tas ļauj izvēlēties precīzāku ārstēšanas taktiku. Tomēr kā jau praksē ir pierādījies, tas pats vēzis izsējot metastāzes jau var būt ar citu mutāciju. Un nu vecās taktikas vairs nelīdz, jāmeklē jaunas.

Tad, kad vēzis jau ir sataustāms vai saredzams kā bumbulis, tas jau ir neatgriezeniskais punkts, kur visticamāk ar veselīgu imunitāti būs par maz. Ja vien iespējams, tas ir jālikvidē. Vai nu ķirurģiski vai ar kibernazi. Un nemānīsim sevi ar Filipīniešu hīleriem. (Zinu konkrētus gadījumus. Diemžēl.) Un arī PSY2.0 pie šī neatgriezeniskā punkta ir jābūt palīdzošai pacientam pieņemt apzinātu lēmumu bez lepnības un bailēm fonā. Ja šajā – pirmajā vēža stadijā audzējs ir izgriezts, prognozes ir labvēlīgas un vēl labvēlīgākas tās padara PSY2.0 izmantošana. (par to, ka vēzi vispirms vajag izgriezt, bet veiksmīgai imunitātes darbībai ir ļoti svarīgs emocionālais fons savā intervijā piemin arī onkoloģe- imunoloģe Simona Doniņa https://www.santa.lv/raksts/ievasveseliba/stiprie-stasti/onkologe-imunologe-simona-donina-kirurgija-nedrikst-iet-majas-tiklidz-pulkstenis-nosit-darbdienas-beigas-25282/?fbclid=IwAR3Phms4sIWqU79pW-MH1wgv4lMAZiWJc6Rpu3yghWdsZKUwqCX_w43kA8k)

Bet atgriežoties pie pašsakārtošanās un imunitātes. Ārsti jau sen novērojuši, ka pie paaugstinātas ķermeņa temperatūras, aktivizējas imunitāte un daudzos gadījumos audzēji drusku pieklust. Laikos, kad cilvēki ar paaugstinātu temperatūru slimoja divas – trīs reizes gadā un atļāva gan imunitātei veikt savu ģenerāltīrīšanu, gan organismam atlabt pēc lielās slodzes ar temperatūru, arī jaunradušās vēža šūniņas iztīrījās daudz efektīvāk.

Nedzirdēšanas lepnības un baiļu stratēģijas

Ko mūsdienās mēs darām, kad saaukstēšanās sezonā sākam justies slikti? Vai atļaujam dzirdēt savu ķermeni, palīst zem siltas segas un tādējādi palīdzot pacelt ķermeņa temperatūru un sākt aktīvāk darboties imunitātei? Ļoti daudzi turpina kalpot saviem neatliekamajiem darbiem. Ja sāk celties temperatūra, tad mājupceļā no darba nopērk kādu temperatūru pazeminošu līdzekli un varonīgi ar mākslīgi nosistu temperatūru, pārvarot un nedzirdot sevi, turpina kalpot neatliekamajiem darbiem. Imunitāte ir dezorganizēta, mazās nepareizās vēža šūniņas paceļ šampanieša glāzi. Par lepnību! Ja reiz saimnieks bija tik lepns, ka iedomājās ignorēt un kontrolēt savu saaukstēšanos, temperatūru un imunitāti, tad arī dažas šūniņas var ignorēt organisma kopējās vajadzības un lepnībā nepakļauties dabīgai regulācijai.

To, cik masveidīgi cilvēki lieto temperatūru pazeminošos līdzekļus jau ziņo hidroekologi – Baltijas jūras ūdenī un tās baseina daudzās upēs un ezeros Eiropas Savienības finansēta pētījuma ietvaros ir atrastas pietiekami nozīmīgas bezrecepšu pretssaukstēšanās līdzekļu atliekvielas. Domājams, ka tas ir stāsts arī par citām pasaules valstīm.

Vai temperatūru pazeminošu līdzekļu lietošana var izraisīt vēža veidošanos – nē. Vai nesaprātīga šo līdzekļu lietošana, sava ķermeņa nedzirdēšana, lepnība un bailes var veicināt vēža attīstību? Jā. Klausiet savu ārstu, dzirdiet ķermeni un neiekrītiet ilūzijās par savu visvarenību!

Ķīmijterapija un starošana

Nemēģiniet kļūt gudrāki par ārstiem, kas ar šīm ārstēšanas metodēm strādā ikdienā. Runājiet, sadzirdiet viņu argumentus. Jautājiet par vēl citām iespējamām ārstēšanas un izmeklēšanas metodēm. Iespējams PET CT izmeklēšana, kas uzrāda pat ļoti sīkus aktīvus vēža perēklīšus visā organismā ir jāveic pirms katras ķīmijterapijas. Iespējams, pirmā “ķīmija” jau bijusi efektīva un nevajag organismu mocīt ar otro. Bet tikpat labi var gadīties, ka pirmajā “ķīmijas” kokteilī ir zāles, kas nav efektīvas šim vēža tipam. Iespējams palīdzēs citas zāles vai cita taktika.

Iespējams ir metodes un zāles, kas vēl ir izpētes stadijā un var palīdzēt. Daudz ko var izrunāt un savas veselības labā izdarīt, ja izvēlas būt vienā komandā ar labiem ārstiem, ja domāšanu nav noparalizējušas bailes un cilvēks nav iekritis lepnības stratēģijās. PSY2.0 var būt ļoti palīdzoša un efektīva, lai izvēlētos veiksmīgas stratēģijas. Tomēr, ja pats terapeits vēl ir lepnības stratēģijās, tad viņa izpildījumā lieliskā metode mazās niansītēs izmainīta var stiprināt pacientā lepnības stratēģijas un nepamatotu pārliecību, ka viss būs labi arī bez citas ārstēšanas. Viltus drošības sajūta, kas liedz saņemt citu ārstēšanu. Agri vai vēlu ilūziju kuģītis sašķīst pret realitātes klintīm. Un ir ļoti smagi apzināties, ka pazaudēts ir laiks un pārkāpti jau daudzi viens par otru smagāki neatgriezeniskie punkti. Tas mēdz būt tik sāpīgi, ka pacienti un tuvinieki gatavi izdomāt visdažādākās fantāzijas, kāpēc tas tā noticis, neticēt, ka tas vispār bijis vēzis.

Arī PSY2.0 terapeitam ir svarīgi nepārkāpt to robežu, aiz kuras ir daudzi neatgriezeniskie punkti, ar savu autoritāti veicinātām novēršamām, bet nenovērstām nāvēm. Aiz tā stāv tiesu darbi, morāls slogs un sagrauta reputācija.

Pērles un mēsli

PSY2.0 metodes izveidotāji kā vienu no saviem iedvesmas avotiem min dakteri Hameru (Ryke Geerd Hamer) un viņa veidoto teoriju. Pat tikai nedaudz iepazīstoties ar harizmātiskā daktera “daiļradi” rodas pamatīgas šaubas par viņa kontaktu ar realitāti, kaitēšanas murgiem un citiem šizofrēnijai raksturīgiem simptomiem. Tas ir kā mēsli, kas sajukti ar zelta monētām. Ja PSY2.0 spēj atšķirot un paņemt no Hamera teorijas vien zelta monētas, tas ir vērtīgi. To jau dara daži ārsti, kas attīsta šo metodi. Ir ārsti, kas izvēlas PSY2.0 un noklusēt neērtos momentus. Un ir PSY2.0 praktizētāji, kas lepnības gara priekšā nespēj noturēties un slavē metodes visvarenību. Mana izvēle ir PSY2.0 bez Hamera murgiem. No simtiem līdzīgu uzrakstīšu tikai vienu piemēru no Hamera “daiļrades”.

1995. gada 17. maijā sešgadīgajai austriešu meitenītei Olīvijai (Olivia Pilhar) veic pārbaudes sakarā ar vēdera sāpēm un jau nākamajā dienā pēc precizējošas izmeklēšanas atklāj ļaundabīgu nieru audzēju. Tobrīd viņas izredzes izveseļoties ārstējot ar tradicionālajām metodēm ārsti vērtē kā 90%. Tomēr Olīvijas vecāki nolemj uzticēties harizmātiskajam dakterim Hameram un atteikties no tradicionālās medicīnas piedāvātajām iespējām, arī no ķirurģijas. Tā vietā Hamers meitenītē atrada divus iekšējos konfliktus, ar kuriem arī strādāja. Pēc 72 dienām nieres audzējs bija desmitkāršojies jau futbola bumbas lielumā un svēra četrus kilogramus. Vecāki paguva atgriezties no Spānijas Austrijā un 1995. gadā dakteri Olīvijai audzēju pret vecāku gribu izoperēja un veica ķīmijterapiju. Diemžēl audzējs bija tik ļoti progresējis, ka nācās izņemt arī nieri. Operācijas brīdī ārsti Olīvijas iespējas izveseļoties jau vērtēja tikai uz 10%. Pēc astoņiem mēnešiem meiteni kā pilnīgi izārstētu izrakstīja no slimnīcas un joprojām viņa ir pie pilnas veselības. Meitenes vecākus un dakteri tiesāja. Vecākiem tika piespriests astoņus mēnešus ilgs pārbaudes laiks, bet dakterim Hameram 19 mēnešu cietumsods. Olīvijas tēvs joprojām savā interneta mājaslapā slavē dakteri Hameru un svēti tic, ka tieši darbs ar konfliktiem glābis viņas meitu, bet tradicionālā medicīna kaitējusi. Hamers ir atbildīgs par vēl apmēram 100 cilvēku nāvi arī Francijā un citās valstīs.

Vēzi apēd tuberkuloze?

Ir dzirdēts uzskats, ka pietiek sakārtot domāšanu, atrisināt atbilstošos psihes konfliktus un vēzis pazūd. Ar to tiekot galā tuberkulozes mikobakterijas. Hamers ticēja, ka arī mazās Olīvijas futbola bumbas izmēra audzēju pēkšņi un spontāni apciemos tuberkulozes nūjiņas un gardu muti apēdīs. Ņamm! Divarpus mēnešu laikā Olīvijas vēzis bija desmitkāršojies apmēros un acīmredzot sīkbūtnes, kam to bija paredzēts apēst, kaut kur nejauši bija aizkavējušās. Mieru, mieru, tikai mieru un nekādas operācijas? Nopietni?! Strauji augoša un jau četrus kilogramus smaga futbolbumba mazas sešgadīgas meitenītes vēderā – vai varat uz mirkli to iedomāties? Kur uz pasaules ir šīs sīkbūtnes? Kur ir šīs tuberkulozes brīnumnūjiņas? Jau sen bija laiks tās izpētīt un lietot vēža ārstēšanai!

Mazs patiesības zelta graudiņš domā par sīkbūtņu nozīmi vēža ārstēšanā ir. Zinātnieki un ārsti jau sen ir pētījuši to. Efektīvākie izrādījušies onkolītiskie vīrusi. Savulaik tieši Latvijā no lielas vīrusu kolekcijas atlasīts vīruss ar vislielāko onkolītisko efektu. Vēl padomju gados izmēģināts gan audu kultūrās, gan uz dzīvniekiem, gan klīniskos pētījumos divās fāzēs uz cilvēkiem. Tagad pētījumi turpinās. Tie liecina, ka četrās no desmit vēža šūnu līnijām šis onkolītiskais vīruss ir ļoti efektīvs. Bet ne visās. Un šis vīruss ir sīkbūtņu jomā vēža apkarošanas čempions! Un arī šis vīruss neatlido pa gaisu ne no kurienes, to pavairo un pēc noteiktas shēmas injicē. Bet, ja vien ir iespēja, tad pirms tam izoperē audzēju. Šobrīd šo vīrusu gatavo oficiālai reģistrēšanai Eiropas Savienībā. Un arī tas nav universāla brīnumzāle, lai gan ir cilvēki, kam palīdz. Daudzi Latvijas onkologi-imunologi to zina pēc pieredzes. Un, ja audzējam noteiktā mutācija atbilst tai, uz kuru iedarbojās vīrusu preparāts, cerība palielinās. Bet tas ir ļoti tālu no Hamera apgalvojumiem. Savukārt zāļu kopums, ko nespeciālisti sauc par “ķīmiju” arī attīstās un kaut kādos gadījumos ir efektīvs. Tāpēc runājiet, meklējet dažādus ceļus un neļaujieties meliem un lepnībai. Bet, ja kāds, kas nav ārsts, apgalvo, ka var izārstēt vēzi, neuzķeraties. Un PSY2.0 nav oficiālās medicīnas alternatīva, bet tikai komplementāra un palīdzoša psihoterapeitiska metode.